Krievu - čukču karš.16

1727.gada pavasarī notika pirmā Čukčuzemes iekarošanas operācija. Tā saucās "Anadīras operācija" ( par godu fortam, kurš atradās pie Anadiras upes.)

Šis forts bija galvenā bāze visā čukcuzemes kampaņas laikā.

Pirms saukšu kāds bruņojums bija sagatavots, vēlreiz atceramies, kā bruņoti bija čukči.

Tātad, krievi sagatavoja - 11 lielgabalus ar 700 lodēm, 4 pārnēsajamas mortīras ar 410 granatām, 150 rokas granātas, 400 šaujamieročus - fuzejas ( attēlā)  ar lielu daudzumu lādiņu. No Sankt Pēterburgas pat tika atvestas pat pulvera raķetes, kas tajā laikā bija augsti tehnoloģisks ierocis. Tām mērķis bija -  "baidīt mežoņus".

Karā no krievu puses gāja 591 cilvēks - sibīrijas kazaki, karavīri, rekrūti un pat katordznieki ( štrafbat) kuriem cietumsodu nomainīja pret karu.

Anadiras upes baseina atrašanās vieta. Kartē redzam, ka tas ir pats Āzijas gals un vienīgais ceļš uz Aļasku. Tāpēc krieviem bija nepieciešams iegūt savā kontrolē visu šo teritoriju. Čukči apdzīvoja visu teritoriju no Anadiras upes līdz pat Ziemeļu ledus okeānam.

Bija plānots ne tikai karot. Katram gadījumam paņēma arī dāvanas - katlus, spoguļus, dzelzs adatas, 10 pudus tabakas un 50 spaiņus šņabja.

Ekspedīcija bija ļoti labi sagatavota. Tikai galvaspilsētā pieļāva rupju kļūdu:

iesākumā bija plānots, ka "ekspedīciju" vadīs jakutu kazaku līderis Afanasijs Ivanovičs Šestakovs, bet vēlāk par komandieri iecēla dragūnu pulka komandieri Dmitriju Ivanoviču Pavlucki.

Abi komandieri uzreiz sastrīdējās. Lai tiktu no Sankt Pēterburgas līdz Jakutskai vajadzēja veselu gadu, vēl gadu vajadzēja lai Jakutskā savāktu visus spēkus un sagatavoties. Pa šiem diviem gadiem abi komandieri pavisam sagāja ragos un sadalījās.

1729.gada vasarā pirmais devās Pavluckijs caur Kolimu, bet Šestakovs ar saviem spēkiem caur Ohotsku. Ohotskā Šestakovs ar saviem vīriem pārziemoja, un devās gar Ohotskas jūras krastu, lai pārtvertu čukčas, kuri dosies sirojumos uz vietējam ciltīm. Tad viņš uzzināja no "draudzīgām" ciltīm, ka kaut kur tuvumā klīst liela nodaļa kaulu vīriņu, tāpēc tūlīt pat devās tos medīt.

Nākošajā dienā viņi satikās.

Šestakovam bija 127 cilvēki - 23 kazaki, 10 jakuti, 81 lamuti un tungusi ( eveni un evenki) un 52 karjaka sabiedrotie. Daļa no lamutiem un eveniem ieraugot čukčus, nobijās un dezertēja.

Tie kuri izdzīvoja, stāstīja, ka čukču bija apmēram 2 000. Tomēr, taisnības labad, jasaka, ka čukči organizēja sirojumus un uzbrukumus kopā ar sievietēm un bērniem. Kaujasspējīgo vīriešu bija ap 300.

Šī kauja norisinājās 1730.gada 14.martā pie upes - Jagači. Šestakovs savus vīrus izvietoja tā: labajā flangā - evanki, kreisajā - korjaki, pa vidu maza grupa krievu un jakutu, kas bija bruņoti ar šaujamieročiem. Šestakovs cerēja uz viņiem, bet čukči rīkojas nedaudz savādāk. Jā, krieviem un jakutiem izdevās atvairīt uzbrukumu centrā, bet galvenos uzbrukumus čukči organizēja no flangiem. Sakapājot flangus, viņi no trīs pusēm uzbruka centram.

Šestakova "armiju" pilnībā sagrāva. Pats komandieris bija pilnībā ietīts bruņās, bet viena bulta viņu nāvīgi ievainoja kaklā. Čukči savāca bagātīgas trofejas - bruņas, šaujamieročus, rokasgranātas ( tikai viņi nemācēja tos izmantot), un aukstos ieročus.

Tikai dažiem izdevās aizbēgt.

Lielā uzvara iedvesmoja čukčus doties aktīvos sirojumos. Viņi sāka daudz aktīvāk terorizēt visas apkārtējās ciltis.

Par čukču uzvaru uzzināja arī Pavluckis. Viņa "armija"sastāvēja no 150 karavīriem un 57 kazahiem. Priekš tādām vietām - iespaidīgs spēks. Tomēr Pavluckis nobijās uzbrukt pa tiešo čukčiem, tāpēc devās uz Anadīras fortu. Viņš to nedaudz modernizēja. Uzbūvēja 3 metrus augstas sienas un 5 torņus, bet uzbrukumu čukčiem atlika uz gadu.

Nākošajā gadā, (1731) saņēma papildspēkus un devās uzbrukumā. Tagad vņam jau bija 215 krievi, 160 korjaki un 60 jukagīri.

Ziemeļu attālumi ir tik lieli, ka Pavluckis satikās ar čukčiem tikai pēc trīs mēnešu ilga gājiena. Krievi gāja gar jūras krastu līdz nonāca pie vienas upes. Upē ledus jau sāka kust, tāpēc Pavluckis nolēma upi šķērsot ejot pa jūras ledu.  Bet tiklīdz pietuvojās pie pretējā krasta,  tur jau viņus gaidīja apmēram 1000 labi bruņotu čukču taijona Naihņju vadībā.

Izrādās, ka čukči visu laiku viņus novēroja, bet tad nogaidīja īsto brīdi un pārsteidza nesagatavotus un sev izdevīgākā situācijā.

Čukči atradās krastā, augstāk, sausumā, bet krievi uz pusizkusuša ledus. Turklāt, lai tiktu līdz čukčiem, viņiem nācās brist līdz viduklim ledainā ūdenī  apmēram 20 metrus.