Paši pirmie kolhozi parādījās Krievijā pēc varas nomaiņas. Tika pasludināta Padomju Krievijas republika un kolhozi radās 1918.g. Tajos varēja apvienoties brīvprātīgi un tiem bija valsts atbalsts saimnieciskās darbības uzsākšanai. Tomēr tajos apvienojās vien paši nabadzīgākie zemnieki, kas nevarēja pabarot savu ģimeni. Pārējiem tas bija nesaprotams veidojums pretrunā ar ierasto saimniekošanas kārtību. Spriediet paši - tas ir kopīpašuma veids, kur atsevišķiem cilvēkiem nekas nepieder, bet vajag rūpēties par kopējo labumu. Kolhozi bija atgriešanās pie dzimtbūšanas, kas tika atcelta 1861.g., bet caru bija nomainījusi valsts. Neskatoties uz iespējamajiem ieguvumiem no kolektivizācijas, tas nokāva personīgo iniciatīvu. Kolhozi savu pastāvēšanu spēja atpelnīt tikai 30-to gadu beigās, kam par iemeslu bija neprasme vadīt un kvalificētu kadru trūkums. Neizdošanās šajā posmā tika norakstītas uz ārējiem ienaidniekiem, kas nodarbojas ar sabotāžu. Tomēr kolhozi savā sākotnējā veidolā ilgi nepastāvēja, tie pārcieta nopietnas pārveides. Vārds "kolhozs" krievu valodā vairāk asociējas ar sliktu organizētu cilvēku baru, kur ir vairāk pļāpāšanas nekā darīšanas.
Kolhozs - PSRS ēras eksperiments21
Kolektīvās saimniecības kolhozi sāka rasties 1918.g. un bija sastopami trīs dažādos veidos. Lauksaimniecības komūnās kopīpašumā nonāca pilnīgi viss (lopi, personīgais inventārs, celtnes, personīgā zeme) .Ikdienas vajadzības bija pilnībā balstītas uz kopīgu īpašumu. Samaksa bija izlīdzinoša, nevis pēc padarītā, bet pēc ēdājiem. Lauksaimniecības artelī kopīga bija zeme, darbs un tehnika, bet zemniekiem bija sava māja ar nelielu zemes gabalu. Trešā forma bija biedrība zemes kopīgai apstrādei, kur bija kopīga zemes lietošana un darbs. Pārējais palika privātīpašumā. Visiem šiem kolhozu veidiem tajos esošie cilvēki skaitījās līdzīpašnieki. Tāds sadalījums saglabājās līdz masu kolektivizācijai 1929.g.
Neskatoties uz propagandā pausto nostāju, ka apvienošanās kolhozos dos ekonomisko ieguvumu, statistika runāja par pretējo. 1920-tajos notika atkopšanās pēc kara un turpinājās attīstība tieši pateicoties zemniekiem, kas individuāli apkopa savas saimniecības. Tomēr tas neatbilda paustajai ideoloģijai, ka kolektīvs ir svarīgāks par indivīdu. Sākās diezgan asiņaina kolektivizācija, jo pret to iebilda visi zemnieki, daudzās vietās aģitatorus, kas aicināja stāties kolhozos, nogalināja, bet pēc tam tika atsūtīta vienība, kas nogalināja zemniekus. Oficiālā versija bija kulaku pretošanās un viņu radītas nekārtības. Kulaks bija mākslīgi radīts tēls. Tie bija bagātākie zemnieki, kas nodarbojas ar sabotāžu, iznīcina kolhoza mantu, kavē kolhozu veidošanos, un, pats galvenais, tas ir vergturis, kurš traucē nabaga zemniekiem saņemt taisnīgu samaksu. Papildus Sarkanās armijas tīrīšanas kampaņām pret individuāliem saimniekiem tika vērsta arī nodokļu sistēma. Kļuva neiespējami veikt saimniekošanu, kā arī valsts garantēja kolhozu saražotās produkcijas iepirkšanu. Tomēr ekonomiskais efekts bija jūtams tikai 30-to gadu beigās.
Svarīgs elements kolektivizācijā bija vienotās pašu sistēmas ieviešana 1932.g. ar obligātu pierakstu. Tas nozīmēja, ka cilvēki, kas tika sadzīti kolhozā, tur tika arī pierakstīti. Pieraksta institūts, kas bija atbildīgs par pierakstu noformēšanu, laikā līdz 1935.g. kļuva valsts pārvaldes līdzeklis. Lai gan neviena no trim PSRS konstitūcijām neaizliedza brīvi pārvietoties valsts iekšienē, tieši pases ar pierakstu kļuva par lielu šķērsli cilvēkiem, lai dotos prom no kolhoza. Šāda situācija saglabājās līdz 70-tajiem gadiem, kad pēc noteikumu mīkstināšanas daudzi varēja doties uz pilsētām.
Lai pēc Latvijas okupācijas pēc 2. pasaules kara varētu ieviest kolhozu sistēmu, tika izmantoti tie paši līdzekļi un propaganda. Galvenā atšķirība bija bagātāko cilvēku masu deportācijas uz Sibīriju. Pēc to veikšanas tikai 1949.g. sākās masveida kolektivizācija un kolhozu veidošanās. Tāpat notika cīņa ar kulakiem un aplikšana ar nodokļiem, kā arī varas grožu nodošana līdz noteiktam līmenim nabadzīgākajiem zemniekiem. Tomēr tā kolhozu sistēma, kas tika ieviesti Latvijā, atbilda pārveidotajiem kolhoziem. Sākotnējais kolhozu dalījums pēc masveida kolektivizācijas krasi tika mainīts. Palika tikai viens variants, kas visvairāk atbilda trešajam variantam. Zeme bija kolhoza (vaslts) īpašums, bez iespējām to dalīt, nomāt vai pārdot. Zemniekiem ir atļautas individuālās saimniecības, kuru lielumu nosaka pēc likumiem.
Daudziem šī ir vēsture, kuras pārlapošana var izsaukt nepatīkamas atmiņas, taču šīs vēstures aizmiršana un atstāšana novārtā var novest pie vēl bēdīgākām sekām, jo, kā mēs visi varam pārliecināties, nekas jauns netiek izdomāts, bet kaut kā sagrozīts un pārtaisīts, tiek pārlīmētas izkārtnes un plakāti tām pašām lietām. Lietas ir iespējams pārmainīt, taču tas prasa zināšanas un laiku, kā arī pacietību un gribēšanu atskatīties uz kļūdām. Kolhozus izveidoja, bet bijušie vergi neko citu neprata kā vien kļūt par vergturiem un nepakļaušanās gadījumā piemēroja represijas. Vēsture atkārtojas visu laiku, Latvijai daži notikumi nu jau 700 gadus.
Citus rakstus par PSRS meklējiet manā profilā.
Tev patiks šie raksti
Krievu wiki links
