Ķīnas piramīdas5

Šī Pu Tajs nosprieda, ka te apglabātas kādas sen izmirušu kalnu pērtiķu sugas kopienas paliekas, bet diski un zīmējumi pieder kādām vēlākām kultūrām. Ķīnas kultūras revolūcijas laikā šie skeleti pazuda nezināmā virzienā, tāpat kā gandrīz visi 716 diski. Taču dažu muzeju slepenajās glabātavās vairāki disku eksemplāri brīnumainā kārtā bija saglabājušies. Pēc tam, kad no uzrakstiem klātajiem diskiem noņēma akmens masas gabaliņus, izrādījās, ka diskos ir neparasti augsts kobalta un citu materiālu saturs. Bet visa diska apsekošana oscilogrāfā uzrādīja dīvainu svārstību ritmu, tā, it kā šie diski kaut kad būtu "uzlādēti" vai kādā citā veidā kalpojuši par elektrības vadītājiem.

1962. gadā Pekinas Zinātņu akadēmijas profesors Cums Um Nujs daļēji atšifrēja akmens disku hieroglifus. Taču viņam aizliedza publicēt iegūtos datus. Informācija tomēr kļuva plašāk zināma: Baijan-Kara-Ula grēdā pirms 12 000 gadu avarējis ārpuszemes civilizācijas kosmosa kuģis! Neskatoties uz stingro liegumu, profesors Cums Um Nujs 1963. gadā tomēr rada iespēju publicēt sava darba rezultātus. Pilna atskaite par šo darbu glabājas Pekinas Zinātņu akadēmijā un Taipejas Vēstures arhīvā Taivānā. Lūk, daži fragmenti no atšifrētā teksta: "Dropas nolaidās no mākoņiem uz zemes savos gaisa kuģos. Desmit reizes vietējās cilts kham vīrieši, sievietes un bērni slēpās savās alās līdz pat saules ausmai. Beidzot viņi saprata: šoreiz dropas ieradušies ar mieru." Ar šo jāsaprot, ka dropas jau iepriekš vairākkārt piezemējušies tieši Baijan-Kara-Ula grēdas apkaimē un ne vienmēr viņu vizītes bijušas miermīlīgas.

Drīz profesors Cums Um Nujs emigrēja uz Japānu, kur uzrakstīja savu akmens disku pētījumu gala variantu. Bet diemžēl ļoti drīz – jau 1965. gadā – neskaidros apstākļos viņš nomira. Un sekoja paziņojumi, kas it kā apgāza visas viņa teorijas. Ķīnas Tautas Republikas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūts kādam interesentam, kurš vēlējās pārbaudīt šo pētījumu žurnāla versijas atbilstību patiesībai, atsūtīja atbildi: "Paziņojumiem par Ķīnā it kā atrastajiem "granīta diskiem" nav nekāda pamatojuma. Un tāpat mēs neko nezinām par profesoru Cumu Um Nuju." Vēl vairāk, ķīniešu valodas pratēji apgalvo, ka pats vārds "Cums Um Nujs" ķīniešiem esot vispār neiedomājams. Tāpat speciālisti itin neko nezinot ne par dropām, ne kaut kādām khamu ciltīm.

Jauns pavērsiens šajā stāstā iesākās 1974. gadā. Austriešu žurnālists Peters Krasa rakstīja grāmatu par mīklainiem atgadījumiem, kurus parasti mēdz izskaidrot ar atnācējiem no kosmosa. Par noslēpumainajiem diskiem viņš minējis savā grāmatā "Kad ieradās dzeltenie dievi". Kārtējās "atnācēju" tēmai veltītas konferences kuluāros pie viņa pienācis kāds pusmūža vīrs, nosaucot sevi par Ernestu Vegereru, inženieri. Viņš stāstīja, ka 1974. gadā kopā ar sievu bijis Ķīnā un tur redzējis kaut ko, kas varētu atbilst mistiskajiem "Baijan-Kara-Ula grēdas diskiem". Vegereru pāra maršruts vedis arī cauri Siaņai, vienai no senākajām Ķīnas pilsētām. Citu ievērojamu vietu vidū šeit uzmanību piesaista arī Baņpo muzejs, kas ierīkots vietā, kur arheologi uzgājuši akmens laikmeta apmetnes paliekas. Aplūkojot muzeja ekspozīciju, Austrijas ceļotāji burtiski apstulbuši, ieraugot kādā vitrīnā aiz stikla ievietotos divus diskus ar caurumiņiem tieši centrā.

Uz šo disku virsmas bez koncentriskajiem apļiem bija labi saskatāmas arī spirālveida vadziņas, kas no centra turpinājās uz diska malām. Vai patiešām Baijan-Kara-Ula grēdas diski?! Jau gatavojoties ceļojumam uz Ķīnu, Vegereru pāris bija sapņojis uzzināt kaut ko vairāk par šiem diskiem, taču – nav iespējams noticēt tik vienkārši sastaptai veiksmei... Viņi uzmanīgi apjautājās, vai drīkst muzejā nofotografēt dažus eksponātus. Muzeja direktore neesot iebildusi. Taču, kad austrieši sākuši interesēties tieši par diskiem, lūdzot, vai nav iespējams gūt kādu papildus informāciju par to izcelsmi, direktore pēkšņi kļuvusi aizdomīga, nerunīga. Iespējams, viņa negribīgi atbildējusi, ka tie ir māla priekšmeti, kas savulaik izmantoti kulta rituālos. Tas likās savādi, jo jau pirmajā acumirklī kļuva skaidrs, ka šie diski nekādi neizskatās pēc keramikas izstrādājumiem. Inženieris Vegerers palūdzis atļauju tos paturēt rokās. Viņam atļāva. Diski bija aizdomīgi smagi. Vēlāk viņš stāstīja: "Es gan neesmu ģeologs, taču radās iespaids, ka to materiāls drīzāk līdzīgs marmoram. Katrā ziņā tas neapšaubāmi bija akmens, zaļganpelēkā nokrāsā, ciets kā granīts." Un direktore nespēja (negribēja?) pateikt, kā šie diski nokļuvuši muzejā.

1994. gadā Peters Krasa atkal apciemoja Ķīnu, iegriežoties tieši Baņpo muzejā, taču tagad tajā vairs nebija nekā līdzīga diskiem, ko pirms 20 gadiem tur pats savām acīm redzēja un nofotografēja inženieris Vegerers. Turklāt noskaidrojās, ka jau 70. gados, drīz pēc ziņkārīgo austriešu vizītes, muzeja direktori atcēluši no amata un viņas turpmākais liktenis nevienam neesot zināms. Toreizējais muzeja direktors Vangs Židžuns paskaidrojis, ka diskus vienkārši izņēmuši no ekspozīcijas un kopš tā laika tos neviens nav redzējis. Jautāts, kur tie varētu būt, viņš, pinoties vārdos, atbildējis: "Eksponātu, par kuriem jūs izrādāt interesi, vispār nav, un, tā kā konstatēts, ka tie izgatavoti no muzeja ekspozīcijai neatbilstoša materiāla, tie pārvietoti." Interesanti gan – kā var "pārvietot" lietu, kuras nemaz nav?

Taču Krasa tik viegli tomēr nepadevās un turpināja jautāt par šiem "Baijan-Kara-Ula grēdas diskiem". Beigās muzeja darbinieki ieveduši viņu muzeja dienesta telpās un paradījuši ķīniešu arheoloģijas mācību grāmatu. Pašķirstījis grāmatiņas lappuses, kas bija izraibinātas ar hieroglifiem, viens no ķīniešiem bakstījis ar pirkstu kādā zīmējumā. Tajā bija attēlots disks ar caurumiņu centrā, no kura izvijās spirālveida vadziņas. Katrā ziņā ļoti tuvu tam, ko savos stāstos aprakstīja inženieris Vegerers! Izrādās, ķīniešu arheologiem šie diski tomēr ir pazīstami!