Eiropā vairs nav atrodamas īstas, ģeometriski precīzas piramīdas, tomēr daudzas agrāk par neolītiskām uzskatītās alas, gluži tāpat arī kolosālās trīsstūrveida piramīdas un koniskās mengīras Morbiganā un Britānijā, neskaitāmie dāņu timuli (kurgāni) un pat milžu kapuvietas Sardīnijā, iespējams, vēl daudz kas cits, līdzinās rupji tēstām piramīdu kopijām. Atgriežoties pie Ķīnas piramīdām, atcerēsimies, ka Šrēders 1912. gadā apraksta tikai septiņas piramīdas, kas atrodas Siaņas pilsētas tuvumā. Taču Džordžs Viljamsons vēstulē Vensam Tjēdam norāda uz 16 piramīdām. Viņš raksta: "Šrēders vispirms bija tās piramīdas pakājē, ko es esmu apzīmējis ar kārtas numuru 4. Divas mazākās piramīdas uz austrumiem viņš acīmredzot vienkārši nav ievērojis. Viņš raksta, ka redzējis 7 piramīdas, bet patiesībā šajā grupā to ir 10. Desmitā piramīda ir patālu no devītās, un, manuprāt, viņš to patiešām varēja arī neieraudzīt. Acīmredzot arī tā ir neliela. Kartē iezīmētā piramīda nr. 4, manuprāt, ir Lielā Ķīnas piramīda, tās augstums varētu būt vismaz 100 pēdu, bet piramīdas nr. 3 augstums ir vismaz 500 pēdu... Ciematiņš Paimaodzjuņa blakus piramīdai nr. 4, iespējams, ir tā pati apdzīvotā vieta, ko var redzēt 1947. gadā veiktajās fotogrāfijās no gaisa." Tātad kopumā Šansī provincē ir 16 piramīdas, to saimē trīs ir izteikti giganti, kas precīzi atkārto Ēģiptes piramīdu izkārtojumu. Taču trīs Ķīnas piramīdas ir vismaz divreiz lielākas par Ēģiptes lielākajām piramīdām...
Taču tas nav vienīgais, iespējams, kosmiska mēroga noslēpums, ko glabā Ķīna. Ir vēl kāds stāsts, kas iesākās 1962. gada vasarā, kad vācu žurnālā "Das Vegetarische Universum" parādījās anonīms rakstiņš par kādu 20. gadsimta 30. gadu beigu atradumu pie Ķīnas un Tibetas robežas. Runa ir par dīvainām plāksnītēm ar vēl jo vairāk dīvainiem uzrakstiem. Kopā atrastas 716 plāksnītes, un tās izskatījušās kā gramofona skaņuplates aptuveni 30 centimetru diametrā un 8 milimetru biezumā – ar caurumiņu centrā un dubultspirāles vijumu ar hieroglifiem, kas virzās uz plates ārējo malu. Tās bija izgatavotas no supercieta granīta. Šis rakstiņš sākumā palika gluži neievērots, taču drīz to pārpublicēja vēl daži izdevumi. Par ko īsti ir runa? 1937. un 1938. gadu mijā Ķīnas un Tibetas robežas apkaimē Cinhajas provincē Baijan-Kara-Ula kalnu grēdā arheologu grupa Šī Pu Taja vadībā pētīja šo grūti apgūstamo rajonu. Negaidīti viņiem atklājusies klinšu siena, kurā gluži kā gigantiskā bišu stropā melnēja neskaitāmas nišas. Izrādījās, kopumā ir 716 nišu, un tās visas ir savdabīgas apbedījuma vietas. Atrastās apbedīto cilvēku atliekas pamatīgi pārsteidza pētniekus. Skeleti bija vidēji 130 centimetrus gari, tiem bija neproporcionāli lieli galvaskausi un ārkārtīgi smalki, sīciņi locekļi. Uz kapavietu sienām arheologi neatrada nevienu uzrakstu vai epitāfiju, tikai dažus zīmējumus, kas izskatījās kā zvaigznāji, Saule un Mēness, kas savstarpēji savienoti ar pārtrauktām, zirņa lieluma punktu līnijām. Un vēl bija jau minētie savādie akmens diski ar nesaprotamajiem hieroglifiem...