›

Ķeizariene Elizabete 10

86 2

Man nav elku, taču Austroungārijas ķeizariene Elizabete (1837-1898) ir vienīgais cilvēks, kurš ir ļoti tuvu tam, lai viņu par tādu nodēvētu. Nikolas Avrilas grāmatu „Ķeizariene”, pēc kuras tapis šis raksts, es pirmo reizi izlasīju 1998. gadā un uzreiz iemīlēju gan Elizabeti, gan Ungāriju.

Viena no sava laika skaistākajām sievietēm, nepakļāvīga un dumpīga, dēvēta par amazoņu karalieni. Kad viņa kļuva par vienu no Hābsburgiem, visi gaidīja, ka viņa pielāgosies galmam, bet notika pretējais – ar savu uzvedību Elizabete radīja galmā apsvērsumu. Neskaitāmas sievietes būtu gatavas atdot visu, lai būtu viņas vietā, bet pati Elizabete būtu bijusi gatava atdot visu, lai vairs nebūtu ķeizariene. Par Elizabeti mēdza teikt, ka viņa piedzimusi nepareizajā gadsimtā – šī gudrā un tālredzīgā sieviete drīzāk piestāvētu 20. gadsimtam.

Kad tolaik knapi 20 gadus sasniegušajai ķeizarienei skaidri tika norādīts, ka viņa ir tikai augums, kura uzdevums ir dzemdēt bērnus, Elizabete pirmo reizi sadumpojās. Ak tad tikai augums? Toties kāds! Tā sākās viņas apsēstība ar ārējo izskatu. Apveltīta ar skaistu seju un būdama 1.72 m gara (tajos laikos tas bija apmēram tas pats, kas 1.90 m gara sieviete šodien) un 50 kg smaga, Elizabete nolēma darīt visu, lai savu augumu padarītu neatkārtojamu. Visu mūžu viņa ievēroja stringras diētas, kas robežojās ar badošanos, un viņas vidukļa apkārtmērs bija tikai 50 cm (runāja, ka ar korsetes palīdzību to ir iespējams savilkt līdz 40 cm). Uzaugusi lauku mājās Bavārijā, viņa kopš bērnības bija laba jātniece. Gadu gaitā viņa kļuva par izcilu jātnieci un reti kurš varēja ar viņu sacensties. Elizabete lika pilī uzstādīt vingrošanas rīkus un katru rītu vismaz stundu vingroja. Viņa nodarbojās arī ar skriešanu, apsteidzot modi par vairāk kā gadsimtu. Ar gadiem fiziskās aktivitātes kļuva arvien biežākas un garākas – amazoņu karaliene neļāva savam augumam novecot.

Ja lordu Baironu uzskata par modernās pasaules pirmo slavenību, tad Elizabete manā skatījumā ir modernās pasaules pirmā sieviešu kārtas slavenība. Viņa bija ikona jau savas dzīves laikā un nekas nav mainījies arī tagad.

Foto: Kristīne Čeirāne un no Interneta

Elizabete piedzima 1837. gada 24. decembrī Minhenē. „Esmu svētdienas bērns,” viņa mēdza par sevi teikt. To, ka viņas dzimšanas diena ir Ziemassvētku vakarā, Elizabete nekad neuzskatīja par kaut ko īpašu. Viņa uzauga lauku mājās Posenhofenā kopā ar septiņiem brāļiem un māsām, melanholisko māti Ludoviku un brīvdomātāju tēvu, hercogu Maksi, kuram bija savi, moderni uzskati par bērnu audzināšanu un kurš, no naudas notriekšanas, sēdēšanas krogū un ārlaulības bērnu gādāšanas brīvajā laikā, labprāt ņēma bērnus sev līdzi stundām ilgos pārgājienos pa mežu. Hercogs Makss mīlēja dabu un dzīvniekus un šo mīlestību ieaudzināja arī savos bērnos. Hercogs Makss mīlēja arī brīvību un savu klejotāja garu viņam visvairāk izdevās nodot tālāk tieši Elizabetei.

Elizabete kļuva par ķeizarieni... Autors: Čeirāne Ķeizariene Elizabete

Elizabete kļuva par ķeizarieni nejauši – imperatoram Francim Jozefam bija nepieciešama sieva un par tādu tika izraudzīta Elizabetes māsa Helēna: jauna, skaista, labi audzināta un, kas bija pats galvenais, šīs laulības nevienu [politiski] neaizvainotu. Helēna un Ludovika devās ceļā uz imperatora pili, kur bija paredzēts oficiāli paziņot par gaidāmajām laulībām. Kaut kādu iemeslu dēļ līdzi tika paņemta arī Elizabete. Kad Francis Jozefs viņu ieraudzīja, viņš tūdaļ pat aizmirsa Helēnu un paziņoja, ka vēlas precēt Elizabeti. Ķeizara māte, erchercogiene Sofija, bija kategoriski pret – precēt meiteni, kurai ir tikai 15 gadu un kura izskatās kā no meža iznākusi?! Vēlāk viņa bija spiesta padoties: pirmkārt, Francis Jozefs bija kā apsēsts ar Elizabeti, otrkārt, viņš uzdeva vienkāršu jautājumu – ja jau Helēnas ģimene tika izvēlēta tādēļ, ka šīs laulības nevienu neaizvainotu, vai tad nav vienalga, kuru no māsām Vitelsbahām viņš apprec? Helēna tika nostumta malā, savukārt Elizabetei pieklājības pēc tika pajautāts, kādas ir viņas jūtas pret imperatoru. „Es mīlu imperatoru. Ak, ja vien viņš nebūtu imperators!” Elizabete parādīja savam vecumam neparastu prātīgumu – viņa zināja, ka viņas kā ķeizarienes mūžs būs smags, arī Francis Jozefs viņu par to bija brīdinājis. Tomēr viņa piekrita laulībām. Imperatoram neatsaka.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Kad Elizabete kļuva par... Autors: Čeirāne Ķeizariene Elizabete

Kad Elizabete kļuva par ķeizarieni, viņai bija tikai 16 gadu. Bērnība bija beigusies, brīvība zaudēta un viņa bija ieslodzīta stīvajā Vīnes galmā, kur katrs viņas solis tika nemitīgi uzraudzīts. Attiecības ar cilvēkiem pilnībā mainījās – Elizabete vairs nedrīkstēja publiski apskaut savus radus un viņai vienmēr vajadzēja sākt sarunu pirmajai, jo ķeizarieni neuzrunā, viņai atbild. Viņai vajadzēja mācīties impērijas galvenās valodas, ar angļu un franču valodas zināšanām bija par maz, kā arī apgūt daudz ko citu. Drīz pēc kāzām Elizabete palika stāvoklī un 17 gadu vecumā dzemdēja meitiņu, kurai tika dots vīramātes vārds. Tūlīt pēc dzemdībām viņai bērnu atņēma – ķeizariene neaudzina savus bērnus, ķeizariene bērnus tikai dzemdē. Viņai neatļāva arī zīdīt Sofiju, jo galmā tika uzskatīts, ka tas ir nepieņemami. Turpmākie gadi bija kā katorga, bet vislielākās mocības Elizabete piedzīvoja 19 gadu vecumā, kad mazā Sofija pēkšņi nomira. Elizabete ieslīga tādā depresijā, ka vēlējās mirt, lai beidzot izkļūtu no murga, ko sauc par viņas dzīvi. Viņas veselības stāvoklis strauji pasliktinājās un tika pieņemts lēmums nosūtīt viņu uz kādu vietu ar siltu klimatu, lai ķeizariene atgūtu spēkus. Patiesībā gan galms bija gatavs tam, ka ķeizariene var vairs neatgriezties. Elizabete izvēlējās Madeiru, tiem laikiem – pasaules malu. Silts klimats, nekāda protokola un apnicīgu galminieku, iespēja nokratīt važas, kurās viņu diendienā centās ieslēgt – nepagāja ilgs laiks un Elizabete izveseļojās. Dodoties prom no Madeiras, viņai bija par vienu kaislību vairāk. Ķeizariene bija aizrāvusies ar ceļošanu. Attēlā: Šēnbrunnas pils.

Gadu gaitā Elizabetes... Autors: Čeirāne Ķeizariene Elizabete

Gadu gaitā Elizabetes ceļošanas kāre kļuva neremdināma. Ne velti viņa tika pie iesaukas „Promesošā”. Sākotnēji viņa ceļoja ar zirgu pajūgiem vai pa jūrasceļiem, bet, sākoties dzelzceļa attīstībai, ķeizariene tika pie personīgā vagoniņa, kuru varēja piekabināt jebkuram vilcienam. Eiropa tika izbraukāta krustām šķērsām. Otra Elizabetes kaislība bija zirgi. Viņas staļļi tika uzskatīti par vieniem no labākajiem Eiropā. Elizabetes jāšanas treniņi varēja ilgt 7-8 stundas un viņa nemitīgi pilnveidoja savas prasmes lēkšanā pār šķēršļiem. Ieraudzīt ķeizarieni lecam pāri kādam dzīvžogam vai mūrim bija gluži parasts skats. Sākotnēji Elizabete izmantoja dāmu sedlus, bet vēlāk pārgāja uz parastajiem. Ķeizariene, kura kāpj zirga mugurā kā vīrietis, valkā bikses un auļo kā amazone? Perversitāte, nodomāja vietējie iedzīvotāji un pierakstīja viņai romānu ar savu jāšanas treneri-sievieti.

Vēl viena Elizabetes kaislība bija Ungārija. Viņa patiesi mīlēja šo zemi. Elizabete centās panākt, lai ungāru prasības pēc lielākas autonomijas tiktu uzklausītas un viņai tas izdevās. Pateicīgie ungāri viņai atlīdzināja, pieprasot, lai Elizabete tiktu kronēta par Ungārijas karalieni tajā pašā dienā, kad Francis Jozefs tiks kronēts par karali (pēc tradīcijas, Elizabetes kronēšanai bija jānotiek pāris dienas vēlāk), kā arī uzdāvināja viņai Gedellē muižu, kas Elizebetei bija ļoti iepatikusies. Austrijas un Ungārijas attiecības bija sarežģītas: 1848. gadā ungāri centās izcīnīt neatkarību, uz ko imperators atbildēja ar represijām. Ar laiku valstu attiecības uzlabojās un 1867. gadā tās atkal apvienojās, šoreiz labprātīgi. Ar laiku Elizabetes sirds pilnībā sāka pukstēt Ungārijai: ungāru valoda kļuva par viņas valodu, pat ar savu vīru viņa sarunājās ungāriski un galmā parādījās arvien vairāk ungāru. Kad Elizabete palika stāvoklī ceturto reizi (drīz pēc Sofijas viņa palika stāvoklī ar Žizeli, pēc pāris gadiem dzemdēja troņmantinieku Rūdolfu), viņa bija nolēmusi, ka šo bērnu audzinās pati, kā arī to, ka šis bērns būs novēlēts Ungārijai. „Ak, kaut es spētu karali Jums dot!” Elizabete rakstīja. Austrieši lūdza Dievu, kaut bērns būtu meitene, savukārt ungāri cerēja, ka piedzims puika – Rūdolfs tad mantotu Austrijas troni, savukārt šis dēls – Ungārijas. Piedzima meitene, kuru nosauca par Mariju Valeriju. No sākuma Elizabete bija vīlusies, bet tad nodomāja – tā ir pat labāk. Tā kā bērns nav troņmantinieks, meitenīte nevienu neinteresēs un Elizabete varēs uzaudzināt vismaz vienu no saviem bērniem. Likteņa ironijas pēc Marija Valerija bija vienaldzīga pret Ungāriju. Piecpadsmit gadu vecumā viņa lūdza tēvam atļauju sarunāties ar viņu vāciski, nevis ungāriski. Politikā, atšķirībā no sava liberālā brāļa, viņa bija nacionāliste, kura iestājās par vācu valstu savienību ar Berlīni centrā. Attēlā: Budapešta

Reklāma

Lielākais trieciens Elizabetes mūžā bija Rūdolfa pašnāvība Maierlingas pilī 1889. gadā. Rūdolfs bija traģiska personība, bet lēmumu doties nāvē viņš pieņēma pēc tam, kad viņa laulība bija cietusi fiasko. Divdesmit divu gadu vecumā Rūdolfs tika apprecināts pret savu gribu ar Beļģijas princesi Stefāniju, kurai saderināšanās brīdī bija tikai 15 gadu. Lēmumu pieņēma Francis Jozefs. Elizabete centās pierunāt vīru atcelt laulības, bet imperators pastāvēja uz savu. Izmisušajam Rūdolfam neatlika nekas cits kā pakļauties. Rūdolfs un Stefānija bija pārāk dažādi, lai varētu būt kopā. Drīz pēc laulībām viņš sāka sievu krāpt. Emocionālās problēmas un aizraušanās ar morfiju (Rūdolfs to izmantoja sifilisa ārstēšanā) noveda Rūdolfu pie vēlmes doties nāvē kopā ar kādu no savām mīļākajām. Šai lomai tika izvēlēta 17-gadīgā Marija Vetsera. Viņi kopā devās uz Maierlingas pili un nošāvās. Rūdolfa nāve tika uzdota par nelaimes gadījumu, savukārt Marija Vetsera oficiālajā versijā vairs nefigurēja. Viņas līķis tika aizvests prom, turklāt visai īpatnējā veidā: Marija tika aizgādāta prom no Maierlingas tā, it kā viņa joprojām būtu dzīva – pilnībā apģērbta un ar pie muguras piesietu dēli, lai līķi karietē varētu apsēdināt. Francis Jozefs bija bēdu sagrauzts. Visu savu mūžu viņš bija vadījis impēriju, par kuru tagad nebija skaidrs, kam to atstāt. Troņmantinieks bija miris un nebija neviena tiešā troņa pārņēmēja. Elizabete nekad vairs nenovilka sēru tērpu.

Elizabete mira 1898. gada 10. septembrī Ženēvā, 60 gadu vecumā. Viņu nogalināja anarhists Luidži Lukēni, kurš bija nolēmis atstāt savu vārdu vēsturē, paliekot atmiņā kā cīnītājs pret pastāvošo kārtību. Upuri Lukēni izvēlējās uz labu laimi – viņam bija vienalga, ko nogalināt, ka tikai valdnieks. Sākotnēji viņš izraudzījās Francijas troņa pretendentu Orleānas Anrī, taču viņš Ženēvā tā arī neieradās. Tad Lukēni avīzē izlasīja, ka pilsētā uzturas Austroungārijas ķeizariene. Lai jau būtu, Lukēni nodomā. Viņa acīs ķeizariene pieder pie apspiedējiem, kaut patiesībā viņa ir viena no visu laiku sakarīgākajām valdniecēm. Lukēni ir pārāk nabadzīgs, lai iegādātos ieroci, tādēļ sameistaro to pats no īlēna un koka roktura. Viņš uzbrūk Elizabetei brīdī, kad viņa kāpj uz tvaikoņa un iedur sirdī. No malas ierocis nav redzams, tādēļ visi domā, ka uzbrucējs ķeizarienei tikai stipri iesitis pa krūtīm. Patiesība atklājas tikai tad, kad tiek atraisīta ķeizarienes kleita. Asinis. Visādi tiek mēģināts glābt Elizabetes dzīvību, diemžēl tas nav iespējams: Lukēni īlēns bija caurdūris plaušu un kreiso sirds kambari. Asinis lāsi pa lāsei bija iepilējušas sirds somiņas iekšienē. Uzzinājis par sievas nāvi, Francis Jozefs skaļi raud un vairākas reizes atkārto: „Nekas man nav ticis aiztaupīts šajā pasaulē.” Par Elizabetes nāvi sēroja visa impērija, bet jo sevišķi – Ungārija. Kad ungāri pamana, ka uz Elizabetes šķirsta iekalts tikai „Elizabete, Austrijas ķeizariene”, viņi saceļ traci un uz šķirsta tiek iekalts arī Ungārijas karalienes tituls.

Lai gan kopš Elizabetes nāves pagājuši daudzi gadi, ungāri joprojām mīl un atceras savu karalieni. Komunistiskā režīma laikā viņi pretojās visu Elizabetes vārdā nosaukto objektu pārdēvēšanai. Spraiga cīņa izvērtās ap Eržēbetes tiltu. Tas tika uzbūvēts laikā no 1897. līdz 1903. gadam, Otrā pasaules kara beigās to uzspridzināja Vērmahts. Sešdesmitajos gados ungāri tiltu atjaunoja un gribēja tam dot iepriekšējo vārdu. Valdība bija pret, bet tauta guva virsroku. Attēlā: Eržēbetes tilts.

86 2 10 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0