Margerita Armānam:
„Es atdevos tev daudz ātrāk nekā citiem, to es tev zvēru; kāpēc? Tāpēc, ka tu satvēri manu roku, kad es atklepoju asinis, tāpēc, ka tu raudāji, tāpēc, ka tev vienīgajam bija manis žēl. Es tev pastāstīšu kādu muļķību – man kādreiz bija sunītis, kas gaužām bēdīgi uz mani skatījās, kad es klepoju; es nevienu citu nemīlēju, tikai šo sunīti. Kad tas nobeidzās, es raudāju, daudz vairāk nekā pēc mātes nāves, jo māte mani pēra līdz divpadsmit gadiem. Nu lūk, es tevi iemīlēju kā savu sunīti. Ja vīrieši zinātu, ko var panākt ar vienu asaru, viņi tiktu vairāk mīlēti un mēs viņus tā neizputinātu.”