...ļoti jauni- viņi devās nāvē 15-18 gadu vecumā...
Kādi viņi bija - kamikadzes?35
Vārds ”kamikadze” japāņu valodā nozīmē ”dievu vējš” — šādi sauca taifūnu, kas 13. gadsimtā, kā vēstī leģenda, sadragāja mongoļu floti, kura grasījās uzbrukt Japānai. Un laikā, kad bija skaidrs, ka Japānai ir visai maz izredžu uzvarēt, kā pēdējā cerība tika izveidotas kamikadžu vienības. Japānai sāka trūkt visa- ne tikai lidmašīnu, bet arī kvalificētu pilotu, un, lai sagtavotu pilotus mazajām kamikadžu lidmašīnītēm, kuras faktiski bija bumbas ar reaktīvajiem dzinējiem, bija vajadzīgs daudz īsāks laiks, nekā sagatavojot iznīcinātāja vai bumbvedēja pilotu. Lidmašīnīti piekabināja bumbvedējam un vajadzīgajā momentā lidmašīnīte, īsā laikā strauji uzņemot ātrumu, ietriecās kuģī...
Kamikadzes bija tikai brīvprātīgie, un daži no viņiem bija tikai 15 gadus veci. Japāņu puiši cerēja, saskaņā ar sintoisma reliģiju, kļūt par dievībām, kuras tiks pielūgtas karavīru templī Jasukuni Kudānas kalnā, kur zem ziedošu sakuru zariem varēs tikties ar saviem tuviniekiem...
Arī kamikadžu lidmašīnas nosaukums tulkojumā no japāņu valodas nozīmē "ķirša zieds". Kādi īsti viņi bija- šie jaunie puiši? Ir saglabājušās nedaudzas viņu vēstules tuviniekiem...
Lidotājs- jaunākais apakšvirsnieks Oiši zaudēja tēvu amerikāņu uzlidojumā Osakai, un drīz no smagas slimības nomira arī māte. Viņam palika tikai jaunākā māsiņa, kura vēl bija skolniece. Kad Oiši iesauca armijā, viņš atstāja māsiņu pie radiniekiem. Oiši ļoti pārdzīvoja par māsu, centās viņai bieži rakstīt, un katru mēnesi nosūtīja viņai gandrīz visu savu algu.
"Sveika, Sei- tjana! Es vairākas reizes pārlasīju tavu vēstuli. Es negaidīju, ka tev tā patiks tas, ko es tev rakstīju. Nopērc sev visu, ko gribi, man ir liela alga, karavīriem daudz maksā , man tik daudz nevajag. Es tev sūtīšu naudu katru mēnesi, lai tavs maciņš nebūtu tukšs. Vēlu tev labu veselību! Pasveicini tēvoci un tanti! "
"Dārgā Sei-Tjana! Pienācis laiks atvadīties...Es beidzot aizlidoju. Kad tu saņemsi šo vēstuli, es jau būšu miris virs Okinavas jūras. Man ir ļoti smagi atstāt tevi vienu uzreiz pēc mūsu vecāku nāves. Piedod man, lūdzu! Es tev atstāju rēķinu un zīmogu, uz tava vārda esmu noguldījis naudu. Kad pabeigsi skolu, izmanto to. Vēl es tev atstāju savu armijas zobenu un pulksteni, palūdz tēvocim Kinošitam, lai viņš pārdod tos. Tava nākotne ir svarīgāka par lietām. Labi, lidmašinas propelleris jau griežas un gaida mani. ..Aizlidoju. Sei-tjana, neraudi! Turies!"
Vienā no pašām populārākajām lidotāju- kamikadžu fotogrāfijām, kura ir uzņemta 1945. gada 26.maijā Bansei aviobāzē ir redzami pieci smaidīgi japāņu puiši. Tie ir 72 Sinbu vienības kamikadzes. dienu pirms sava kaujas lidojuma. Puisi centrā ar kucentiņu rokās sauca par Jukio Araki. Viņam bija 17 gadu. Araki radinieki saglabāja pat ne vienu, bet vairākas viņa vēstules, kas bija liels retums- lielākā daļa atvadu vēstuļu pēc kara tika iznīcinātas, jo amerikāņu okupācijas laikā klīda baumas, ka pilotu- kamikadžu ģimenes tiks īpaši vajātas.Bet Araki fotogrāfijas un vēstules palika veselas. Pirms izlidošanas Araki rakstīja:
"Es rakstu savu pēdējo vēstuli. Ceru, ka jums viss kārtībā. Es izlidoju šodien (27. maijā) ar izcilu misiju. Neapšaubāmi es šajā kaujā paveikšu varoņdarbu. Es gaidu to dienu, kad mēs satiksimies Kudānā (kalns, kur atrodas Jasukuni templis), kad ziedēs sakura. Lūdzu sargiet sevi! Pasveiciniet manus jaunākos brāļus un kaimiņus! Uz redzēšanos! Vecākiem Araki uzrakstīja atsevišķu zīmīti: "Dārgais tēti un mamma! Ceru, ka ar jums viss ir labi. Divdesmit septītajā es beidzot dodos izšķirošajā cīņā. Sūtu jums savu matu šķipsnu, nogrieztu naktī pirms izlidošanas un 72 Sinbu eskadriļas nozīmi, kuru es nēsāju pie formas tērpa līdz pēdējam brīdim. Lūdzu, saudzējiet sevi. Piedodiet, lūdzu, ka rakstu steigā! Jukio"
Pēdējoreiz ciemojoties mājās 1945. gada 5 aprīlī Araki atstāja saviem tuviniekiem trīs vēstules, norādot, ka tās atveramas tikai pēc viņa nāves. Vēstules bija adresētas viņa vecākiem, vecākajam brālim Seiti un trīs jaunākajiem brāļiem. "Dārgo Tēti un Māmiņ! Ceru, ka jums un brāļiem viss kārtībā.. Ir izlemts, ka es beidzot piedalīšos kaujā par Okinavu Speciālās triecienvienības satāvā. Esmu aizkustināts. Domāju tikai par to, lai vienā triecienā nogremdētu pretinieka kuģi. Atskatoties atpakaļ es jūtu, ka man jālūdz piedošana par to, ka veltīju jums par maz laika. Iestājoties armijā un saņemot apmācību no komandieriem, es ziedoju sevi savai valstij ka Speciālās triecienvienības pilots. Lūdzu jūs, mieriniet sevi ar domu, ka jūsu velēšanās, lai es izaugtu uzticams imperatoram un saviem vecākiem, ir piepildījusies. Es neko nenožēloju. Es vienkārši eju uz priekšu pa savu ceļu. Es lūdzu jūs mācīt manus jaunākos brāļus, lai viņi varētu kalpot mūsu zemei kā cienīgi piloti. Es patiesi ceru, ka jūs parūpēsieties par sevi un atdosiet visus spēkus cīņai aizmugurē. Nododiet, lūdzu, sveicienus kaimiņiem. Uz redzēšanos, Jukio Araki , 72.Sinbu vienība."
"Dārgais vecākais brāli! Es gribu izteikt tev savu pateicību par tām rūpēm, kuras tu esi ilgus gadus veltījis man. Es eju nāvē bez nožēlas un stingri došu triecienu pretiniekam! Es lūdzu piedošanu par to, ka līdz šim laikam neatradu iespēju tev pateikties par tavu labestību. Lai mana nosūtīšana uz fronti ir pateicība tev. Šodien, kad kara situācija kļūst arvien saspringtāka, man jāiznīcina savs 17 gadīgais ķermenis, metoties virsū ienaidniekam Šajā gadā tu arī dosies karadienestā un es patiesi ceru, ka tu atdosi sevi visu smagam darbam un uzticamam dienestam. Es gribu lūgt kaut ko tev un mūsu vecākiem. Dodiet mūsu trim jaunākajiem brāļiem labu izglītību, lai viņi varētu sekot manam piemēram kā īsti japāņi. . Satiksimies Kudānā ziedu pavēnī. Jukio"