Paldies Dievam, Jukio jaunākie brāļi nesekoja viņa pēdās, jo karš beidzās. Vai visi kamikadzes bija noskaņoti tāpat kā nabaga nozombētais Jukio? Laikam tomēr ne- Tosiaki Ņiva, kurš arī tika gatavots par kamikadzi, bet nepaspēja izlidot, jo pienāca kara beigas, stāsta- "Pirms mani draugi aizbrauca uz Kanoju, es viņus apciemoju, jo gribēju zināt, par ko viņi domā, apzinādamies, ka dodas drošā nāvē.
”Mēs noteikti mirsim,” viens no viņiem mierīgi sacīja, ”bet tas nenozīmē, ka tev jāskrien nāvē. Ja kāds no mums paliks dzīvs, viņam jāstāsta citiem, cik svarīgs ir miers, un jādara viss, lai to panāktu.”
14. aprīlī mani biedri pacēlās gaisā. Pēc dažām stundām mēs pieplakām pie radioaparātiem, lai uzzinātu, kā beidzies viņu lidojums. Diktors ziņoja: ”Pirmā Sjovas kamikadžu grupa austrumos no Kikai salas ietriecās pretinieka kuģos. Visi lidotāji kaujā gāja bojā.”
No sirds žēl puišus, kuru dzīvības tika upurētas tā- vienkārši, kuriem varēja būt priekšā gara un laimīga dzīve. Kad sāku veidot šo rakstu un meklēt materiālus, domāju, ka raksts būs par baisiem samurajiem, bet patiesība bija citāda...
