Izrādās, ka pat mūsdienās daļai pasaules valodu nav rakstības, tātad arī alfabēta.
( tas kuram nepatīk raksti, kuri nav super gari, VAR NESPIEST UZ ŠO!!!)
Izrādās, ka pat mūsdienās daļai pasaules valodu nav rakstības, tātad arī alfabēta.
( tas kuram nepatīk raksti, kuri nav super gari, VAR NESPIEST UZ ŠO!!!)
Sākumā bija piktogrāfija jeb zīmējumu raksts. Uz alu sienām un darbarīkiem senie cilvēki attēloja savas dzīves notikumus, parādības un priekšmetus. Vēlāk radās ideogrāfiskā rakstība jeb jēdzienu raksts, kurā, piemēram, acs zīmējumus apzīmēja aci, redzi kopumā vai vērīgumu, bet sakrustoti ieroči - naidu, karu.
Sākotnēji hieroglifi apzīmēja vārdus, bet vēlāk tos izmantoja zilbju apzīmēšanai. Vairums seno tekstu ir jautā vārdu un zilbju rakstībā. Piemēram, svētā putna ibisa hieroglifs simbolizēja rakstības un gudrības dievu Totu, taču ar to apzīmēja arī zilbi "tot" citos vārdos. Laika gaitā cilvēki izgudroja skaņu rakstus. Tādu tūkstoš gadu p.m.ē. izveidoja feniķieši, kas dzīvoja mūsdienu Libānas teritorijā. Viņi 22 rakstu zīmes - tikai līdzskaņus - sakārtoja noteiktā secībā un radīja pirmo alfabētu.
700 gadu p.m.ē. feniķiešu alfabētu pārņēma grieķi un papildināja ar patskaņiem. Grieķu burtu nosaukumi ir līdzīgi feniķiešu burtu nosaukumiem, piemēram, grieķu alfabēta pirmo burtu sauc par alfa, bet feniķiešu - ālef.
Otrā grieķu burta nosaukums bēta atbilst feniķišu bēt. No šiem pirmajiem 2 burtu nosaukumiem ir radies vārds ''alfabēts''.
Grieķu alfabēts izplatijās Vidusjūras piekrastē, un to apguva arī romieši jeb latīņi. Ap 6. gs. p.m.ē. viņi izveidoja savu alfabētu. Kad Eiropas tautas sāka veidot katra savu rakstību, par pamatu ņēma latīņu alfabētu. To ar papildinājumiem lieto lielākā daļa Eiropas tautu.
Pirms 13. gs. Latvijas teritorijā pašiem savas rakstītbas nebija. Pirmajos latviešu valodā rakstītajos tekstos izmantoja vācu alfabēta burtus. Senākie latviešu alfabēti meklējami pirmajās ābecēs 17. gs. beigās.