Kā komunists Mao nogalināja 18-40 miljonus ķīniešu15

Visu 1958.gada vasaru Ķīnā kūsāja drudžaina aktivitāte. Valstī notika radikālas pārmaiņas. Visos ciemos atvērās bērnudārzi un pamatskolas. Gados jaunām un vecām sievietēm organizēja ātros kursus bērnu pieskatīšanā, tomēr viņas izrādījās pilnīgi nesagatavotas reālajai situācijai. Labākajā gadījumā bērnudārzi bija ierīkoti pussagruvušās barakās, ļaunākajā gadījumā bērniem nebija jumta virs galvas un viņi bija spiesti gulēt uz zemes. Gan zīdaiņi, gan mazuļi, gan mazliet vecāki bērni uzturējās bērnudārzos no agra rīta līdz vēlam vakaram un dažkārt pat visu diennakti. Turklāt lielāko dienas daļu bērni bija atstāti savā vaļā. Ļoti bieži neviens tā īsti par viņiem nerūpējās. Fiksēti gadījumi, kad pat trīs vai četru gadu vecumā bērni rāpojuši, jo neviens nebija iemācījis viņiem staigāt. Nereti notika nelaimes gadījumi, piemēram, uzgāzās katli ar verdošu ūdeni. Ierasta lieta bērnudārzos bija arī miesas sodi. Lai piespiestu bērnus uzvesties kārtīgi, uzraudzes ne tikai viņus nopēra, bet dažkārt pat dedzināja ar nokaitētu dzelzi vai bāza viņiem zem nagiem bambusa nūjiņas. Daudzviet bērniem trūka ēdiena, jo personāls nozaga viņu precīzi iemērītās pārtikas porcijas.

Nododot bērnus komūnu aprūpē, vecāki pilnībā varēja veltīt sevi Mao Dzeduna ambiciozo plānu piepildīšanai. Darba netrūka: gada laikā bija paredzēts divkāršot tērauda produkcijas apjomu un labības klētīm bija jāpiepildās kā nekad agrāk. Lauskaimniecības zemes platības bija paredzēts optimizēt, un vairāk nekā 100 miljonus ķīniešu nosūtīja būvēt apūdeņošanas sistēmas un rakt dambjus, kanālus un ūdens rezervuārus. To visu darīja ar primitīviem darbarīkiem - kapļiem, lāpstām un ķerrām. Darbu gaitā nāves gadījumu skaits bija ļoti augsts, jo partijas kadri savos centienos sasniegt ātru rezultātu neņēma vērā ne drošības pasākumus, ne veselo saprātu. Rezervuāri mēdza sabrukt, aprokot strādniekus dzīvus; ūdens aizskaloja dambjus, noslīcinot strādniekus. Kāda 1400 km gara kanāla būvē Ķīnas ziemeļrietumos gāja bojā 2000 cilvēku, līdz šis projekts tika pamests. Tomēr, vispārēji raugoties, kampaņa sākuma posmā šķita ļoti sekmīga: ierēdņi un partijai lojālie lokālie kadri visā valstī triumfāli ziņoja par rekordaugstām ražām. 1958.gada 12.jūnijā laikraksts "Tautas Avīze" stāstīja par kādu tautas komūnu Henaņas provincē, kura izaudzējusi 10 reižu vairāk kviešu nekā parasti. Apmēram mēnesi velāk šis pats valdības rupors ziņoja: "Mēs varam saražot tik daudz pārtikas, cik vien vēlamies!" Šī ziņa pilnībā saskanēja ar Mao Dzeduna publisko izteikumu 1958.gada 4.augustā: "Mums jāizdomā, ko mēs darīsim ar visu to pārtiku, kas paliks pāri." Šķita, ka lieliskajiem rezultātiem nav nekādu robežu. Guansji Džuanu autonomajā rajonā stastīja, ka zemniekiem izdevies izaudzēt 70 tonnu rīsu uz 800 kvadrātmetriem zemes - vairāk nekā simt reižu lielāku daudzumu nekā parasti.

Daudzi politiskie līderi apmeklēja Ķīnu un sākumā apbrīnoja un slavēja "Lielo lēcienu" (attēlā Mao Dzeduna tikšanās ar PSRS līderi Ņikitu Hruščovu 1958.gada augustā). Diemžēl, īstenībā rekordražas pastāvēja tikai uz papīra. Pionieru gana aizrauti, dedzīgi vēloties pierādīt, ka ir gatavi paklausīt Mao Dzedunam it visā, un cenšoties cits citu pārspēt, partijas kadri visā Ķīnā uzpūta skaitļus neticami augstu. Pārspīlējumi noveda pie apburtā loka, jo valsts uz šiem skaitļiem atbildēja, paceļot jau tā pilnīgi nereālos produkcijas apjoma mērķus vēl mazliet augstāk un paralēli tam atņemot zemniekiem aizvien lielāku daļu ražas, lai varētu to eksportēt. Lai gan lauku ciemu iedzīvotāji strādāja kā vergi, labības apcirkņi daudzviet bija pilnīgi tukši. Lauksmainiecības eksperti jau bija brīdinājuši, ka Ķīnai draud nopietna krīze.

Lauksaimniecības reformas sākās tūlīt pēc tam, kad 1949.gadā pie varas nāca Mao Dzeduns. Taču šis process kļuva arvien radikālāks, kad pirms "Lielā lēciena" un tā laikā tika izveidotas aizvien lielākas tautas komūnas. Turklāt pēc Mao Dzeduna ierosmes ķīnieši riskanti eksperimentēja ar lauksaimniecības kultūrām. Mēģinājumi ieviest jaunas kultūras un jaunus audzēšanas paņēmienus lielākoties balstījās Padomju Savienības biologa, PSRS ZA Vispārīgās ģenētikas institūta direktora Trofima Lisenko teorētiskajās atziņās, no kurām liela daļa tā arī neguva eksperimentālu apstiprinājumu. 1958.gadā Ķīnā bija lauksaimniecībai labvēlīgi apstākļi un izauga laba raža, taču liela daļa no tās palika nenovākta, jo laukos trūka darbaspēka. Tūkstošiem darbaspējīgo vīriešu un sieviešu bija pārvietoti darbam fabrikās un industriālās būvēs. 1959. un 1960. gadā Ķīna piedzīvoja sliktus laikapstākļus, daļu provinču mocīja sausums, citas pārcieta plūdus, kas dramatiski ietekmēja lauksaimniecības rezultātus. Turklāt daļu ražas iznīcināja sirseņi un citi kukaiņi, jo milzīgs skaits to dabīgo ienaidnieku - putnu - bija iznīcināti Mao Dzeduna inicētajās zvirbuļu medībās.

Lai "Lielais lēciens" izdotos, ir jāapkaro četras sērgas, kas stājas ceļā progresam, - žurkas, odi, mušas un zvirbuļi, paziņoja Mao. Ar īpašu sparu viņš pavēlēja iznīcināt zvirbuļus, jo tie apēdot labību, un mobilizēja tautu šai cīņai. Putnus mēģināja nogalināt tieši, izmantojot "kaķenes" u. tml. Taču bieži liels pieaugušo un skolēnu pulks, kliedzot, dauzot traukus un bungas, vēcinot apģērba gabalus, stāvot uz māju jumtiem, baidīja un dzenāja zvirbuļus tik ilgi, kamēr tie bez dzīvības pazīmēm nogāzās zemē (zvirbuļi gaisā spēj noturēties aptuveni 15 minūtes). 1958.gada martā un aprīlī izvērstās kampaņas laikā tikai trīs dienās Pekinā un Šanhajā esot iznīcināti ap 900 000 putnu. Taču šīs medības drīz izvērtās par ekoloģisku katastrofu. Kad zvirbuļu populācija saruka, kukaiņiem, kas līdz šim bija putnu galvenā barība, radās labi dzīves apstākļi un tie nodarīja ražai daudz lielāku postu, nekā jebkad nodarījuši putni. Kādā brīdī Mao bija spiests nosūtīt uz PSRS vēstniecību Pekinā slepenu lūgumu: "Sociālistiskās internacionāles vārdā lūdzu jūs pēc iespējas ātrāk atsūtīt mums 200 000 zvirbuļu."

Jau pirms "Lielā lēciena" atseviškos rajonos plosījās bads. 1958.gadā parādījās arvien vairāk ziņojumu par katastrofālu pārtikas trūkumu. Ierēdņi daudzviet valstī stāstīja, ka dažviet cilvēki izmisumā jau sākuši ēst zemi un mālus. Ziņojumi par liela apmēra badu nokļuva līdz pat Komunistiskās partijas virsotnēm, tomēr Mao Dzeduns īpaši neuztraucās. Viņš atzina, ka iedzīvotāji varētu nonākt situācijā, kad tiem trūkst pārtikas, taču viņam bija spožs risinājums: ēdiet mazāk. "Ja ēdiena nepietiek, tad mums savā austrumnieku garā ir jāēd mazāk - tas nāks par labu veselībai. Rietumnieku ēdienā ir daudz tauku, bet es uzskatu, ka Rietumu gaļēdāji ir nicināmi. Es domāju, ka ir labi ēst mazāk, jo kāda gan jēga no liela vēdera?" kādā partijas vadības sanāksmē sacīja apaļīgais Mao. Neviens neuzdrošinājās viņam iebilst, lai gan visiem bija acīm redzams, ka nodrošinājums ar pārtiku ir katastrofāls. Kad bads kļuva pavisam smags un plosījās visā valstī, Komunistiskās partijas biedri sāka uzskatīt pārtiku par biedējošu un efektīvu ieroci, ko iespējams izmantot pēc vajadzības. Līdz šim ēdnīcas tautas komūnās bija izsniegušas ēdienu visiem, bet tagad tikai darbaspējīgie varēja cerēt saņemt kaut daļu no niecīgā pārtikas daudzuma, kas palika pāri, kad valsts paņēma savu tiesu. Vairāki miljoni bērnu, pieaugušo, slimnieku un veco ļaužu nedabūja nekā ēdama, jo nepietiekamas pārtikas vai smaga darba dēļ bija pārāk izvārguši, lai varētu palīdzēt kolektīvam. Mao Dzeduns pilnībā atbalstīja šo ideju, paziņojot: "Ja viņiem dos ēdienu, viņi nestrādās. Ja viņi ir izsalkuši, viņiem jāsaņemas." Tajā pašā laikā viņš apsūdzēja zemniekus par to, ka tie slēpjot un uzkrājot pārtiku. "Dienā viņi ēd burkānu mizas, bet naktī pierijas rīsus,' apgalvoja Mao 1959.gada februārī.

Kamēr vienkāršie iedzīvotāji mira, daudzi Komunistiskās partijas vadošie kadri uzdzīvoja arī bada laikā. Saglabājušās liecības par vērienīgām partijas sanāksmēm, kur gardumu neesot trūcis. Piemēram, kādā konferencē Guidžoi provincē 260 partijas biedru četrās dienās notiesāja 210 kilogramus liellopa gaļas, 500 kilogramus cūkgaļas, 680 vistu un 40 kilogramus šķiņķa. Arī korupcijas apmēri bija ievērojami, un partijas funkcionāri nekaunīgi zaga pārtikas devas, kas bija iedalītas iedzīvotājiem.

Ķīnas pagalam novārgušie cilvēki bija sākuši mest skatienus uz bada upuriem, kas dažādās satrūdēšanas stadijās kaudzēs gulēja grāvjos un pagaidu kapos. Kanibālisms, piemēram, fiksēts Juņnaņas provincē, kur iedzīvotāji vispirms bija ēduši sprāgušus dzīvniekus, taču, kad bada cilpa viņiem ap kaklu savilkās aizvien ciešāk, visizmisušākie sāka izrakt cilvēku līķus, lai tos izvārītu un apēstu. Badā nomērdētie ļaudis līdzīgi rīkojās arī citās provincēs. Tikai 1960.gada pavasarī Aņhujas provincē vien apēda 63 cilvēkus. Upuru vidū bija astoņgadīgs zēns, kuru nožņauguši viņa vecāki. Brāļi un māsas nogalināja cits citu, vīri slepkavoja sievas, bet lauku iedzīvotāji savācās grupās, lai nogalinātu vārgus večukus vai caurbraucošus svešiniekus un pēc tam sadalītu maltīti. Visbiežāk gan ēda cilvēkus, kuri jau bija miruši citu iemeslu dēļ. Melnajā tirgū cilvēka gaļa bija tāda pati tirdzniecības prece kā visas pārējās. Kāds vīrietis dzelzceļa stacijā pret savu vienīgo kurpju pāri iemainīja kilogramu gaļas. Atvēris paciņu, viņš starp gabaliem, ko bija uzskatījis par dzīvnieka gaļu, atrada cilvēka degunu un vairākas ausis. "Lielā lēciena" laikā ļaudis pārdeva it visu, un bada nāves priekšā daudzi jutās spiesti pārdot pašu dārgāko - bērnus. Par aptuveni 15 juaņām - summu, ar kuru pietiktu bļodiņai rīsu un pāris kilogramiem zemesriektu, - bezbērnu pāris varēja nopirkt sev zēnu. Meitenes parasti atdāvināja, ja vispār bija iespējams atrast kādu, kurš vēlētos par viņām gādāt. Pateicoties efektīvai ziņojumu sistēmai komunistu partija bija informēta par visām šīm šausmām, taču skatījās uz tām caur pirkstiem.

Kad par retumu bija kļuvuši arī savvaļas augi, ogas un saknes un visas citas iespējas ēdiena meklējumos bija izsmeltas, ļaudis sāka apzagt kaimiņus un radus. Daži kļuva par slepkavām vienas vienīgas rīsu vai graudu porcijas dēļ. Partijas dūži ar brutāliem līdzekļiem centās apturēt nelikumības. Pēc dažu pētnieku domās "Lielā lēciena" laikā vismaz 2,5 miljoni visu vecumu ķīniešu tika spīdzināti, piekauti līdz nāvei vai citādā veidā nogalināti divu galveno iemeslu dēļ - lai pagalam novārgušos vīrus un sievas piespiestu strādāt pietiekami intensīvi vai lai sodītu par likumpārkāpumiem.  Pat bērnus nesaudzēja. Kādā ciemā astoņgadīgu metenīti noslīcināja par to, ka viņa bija nozagusi sauju rīsu. Viņas vecuma zēnu, kas bija nočiepis mazliet graudu, gaidīja tāds pats liktenis. Ikvienu, kurš protestēja vai atteicās paklausīt, uzskatīja par kontrrevolucionāru, un šis spriedums varēja atnest šausmīgas sekas ne tikai cilvēkam pašam, bet arī viņa tuviniekiem. Sodus piesprieda nepamatoti un bez apžēlošanas. To piedzīvoja kāda māte, kad viņa, par spīti vietējā partijas līdera aizliegumam, aizveda savu piecgadīgo, uz nāvi slimo dēlu uz slimnīcu. Kamēr māte bija prom, partijas līderis pavēlēja ieslēgt viņas pārējos bērnus un, kad māte atgriezās, abi bērni bija tā novārguši no bada, ka nomira pēc dažām dienām.