Naktī no 20. uz 21. augustu 1968. g. aptuveni 250 000 PSRS un Varšavas pakta karavīru iebruka Čehoslovākijā. Tas tika darīts, lai novērstu politiskās reformas un kultūras liberizāciju, un pastiprinātu Kremļa tvērienu. Reformas bija sākušās tā paša gada janvārī ar jaunā Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Aleksandra Dubčeka ievēlēšanu. Viņš iestājās par nepieciešamību atcelt cenzūru un atļaut cilvēkiem brīvi pārvietoties. Tāpat iestājās par runas brīvību un dažādām ekonomikas reformām. Laikam pats briesmīgākais Kremlim likās citu partiju atļaušana un atļaut tām piedalīties vēlēšānās kopā ar Komunistisko partiju. Daudzi to uzskatīja par drošu zīmi komunisma ēras beigām Čehoslovākijā.
Brežņevs vairākas reizes personīgi tikās ar Dubčeku, lai mīkstinātu paredzētās reformas un saglabātu valsts sociālistisko kursu, bet tas nedeva cerētos rezultātus. Augusta vidū Kremlis izlēma rīkoties ar citiem līdzekļiem.
Tā sākās operācija "Danube". Tā bija lielākā karavīru mobilizācija kopš 2. pasaules kara. Kopumā no Polijas, Ungārijas, Bulgārijas un Austrumvācijas Čehoslovākijā ienāca 500 000 karavīru, kas apturēja iespējamo Čehoslovākijas atdalīšanos no Padomju bloka. Vēlāk PSRS leģimitizēja savas darbības, paskaidrojot, ka spēka lietošana bija nepieciešama, jo Komunistiskā partija bija apdraudēta. To nosauca par Brežņeva doktrīnu un to izmantoja, lai leģitimizētu 1979. g. iebrukumu Afganistānā. Ķīna pamatoti uztraucās, ka PSRS ar izmantot šo doktrīnu, lai novērstu Ķīnas Komunistiskās partijas reformas.
Krievi kā jau parasti iet pāri līķiem, ja tik kaut ko vajag.
