Ā. Hitlers un nacistu partija neiekaroja Vāciju ar spēku. Viņus ievēlēja. To ir vienkārši aizmirst vai nesaprast, bet 1932. g. federālajās vēlēšānās gandrīz 14 miljoni vāciešu nobalsoja par Hitleru, nacistiem un fašismu. Tas ir tumšs, netīrs vēsturisks fakts, ko mums nepatīk apzināties, bet vācu fašisms iesākās ar demokrātiskām vēlēšānām. Cilvēki bariem gāja uz vēlēšanām, lai Reihstāgu nodotu nacistu rokās - un viņi tiešām ticēja, ka izdara pareizo izvēli.
Nacistu partija veiksmīgi prata spēlēt uz aktuālajām tā laika problēmām. Pēc 1. pasaules kara valsts bija sakropļota. Vāciju piespieda parakstīt Versaļas līgumu, tai skaitā arī Kara vainas klauzulu, kas uzvēla visu atbildīdu par karu uz Vācijas pleciem, kopā arī ar izmaksām. Ar tādiem parādiem Vācijas nauda kļuva bezvērtīga. Piecus gadus pēc kara beigām 4,2 triljoni vācu marku bija līdzvērtīgi vienam dolāram. Cilvēku ietaupījumi bija nevērtīgi un viņi tos izmantoja uguns iekuršanai.
Nacistu partija barojās uz šī izmisuma. Viņi apsolīja lauzt Versaļas līgumu, atteikties no parādu maksāšanas un atgūt kara laikā zaudēto zemi. Nacisti bija dusmīgāki un kareivīgāki salīdzinājumā ar citām partijām. Dzīvei kļūstot grūtākai viņi kļuva vāciešiem arvien pievilcīgāki.
Tad vēl 1924. g. skandāls par peļnas gūšanu uz kara rēķina un korupcja Vācijas valdībā. Korupcijā bija iesaistīts bijušais kanclers Gustavs Bauers un ebreji Barmati. Viņi tirgoja Vācijai pārtiku no ārzemēm, pateicoties politiskai patronāžai, bet tas radīja veselu antisemītisma vilni.
Hitlera naida pilnās idejas par rases dominēšanu kļuva daudz patīkamākas pēc šī skandāla. Soli pa soli nacistu partija sāka izskatīties kā risinājums Vācijas problēmām.
1932. g. 31. jūlijā cilvēki bija dusmīgi. Viņi bija pārpildīti ar neuzticību un rasu naidu. Un viņi izdarīja savu izvēli. Pēc tam sekoja Reihstāga ugunsgrēks, prezidenta nāve un Sturmabteilungen (izrēķināšanās nakts), pēc kuras partijas vara kļuva absolūta.