Kā Čikāgas teātrī, kas tika uzskatīts par "ugunsdrošu", sadega simtiem bērnu3

Vistraģiskākais divdesmitā gadsimta ugunsgrēks Čikāgā izcēlās neilgi pēc jaunā ugunsdrošā „Iroquois” teātra atklāšanas. 1903. gada 30. decembrī, kad teātris Ziemassvētku brīvdienās pulcēja lielas ļaužu masas uz dienas izrādi - slaveno mūziklu „Mr. Blue Beard, Jr.”, teātrī pēkšņi izcēlās ugunsgrēks. Teātra vadība nebija gatava kontrolēt izcēlušos paniku. No 1900 teātra apmeklētājiem, kuri pārsvarā bija sievietes un bērni, dzīvību zaudēja sešsimt personas. Amerikas Savienotās Valstis ir plosījuši daudzi ugunsgrēki, un šis nebija vienīgais ugunsgrēks, kas divdesmitā gadsimta laikā bija izcēlies kādā no Amerikas Savienoto Valstu pilsētām, taču tas bija īpaši traģisks notikums. Jaunie ugunsdrošības pasākumi bija atbilstoši noteikti un visiem zināmi, turklāt vairāki teātri tos jau bija īstenojuši.

Diemžēl „Iroquois” teātrī netika ievēroti divi ārkārtīgi būtiski drošības pasākumi, proti, tūlītēja personu izvešana no ēkas un ugunsdzēsēju nodrošināšana skatuves tuvumā ar atbilstošā darba kārtībā esošiem ugunsdzēsības aparātiem un šļūtenēm. 30. decembrī vēl nebija paredzēts neviens no šiem drošības pasākumiem. Lai arī ugunsgrēka laikā teātrī dežūrēja ugunsdzēsēji, viņu rīcībā bija vien ierobežots apjoms pulvera liesmu dzēšanai, kas gan nebija īpaši efektīvs. Kad uz skatuves aizdegās samta aizkari, azbesta rezerves aizkarus, kas tolaik veidoja daļu no visu teātru standarta aprīkojuma, nebija iespējams nolaist, kā rezultātā tie nespēja ierobežot liesmas. Kāds no teātra personāla darbiniekiem bija pacēlis aizkarus augstāk nekā ierasts, lai balkonā sēdošajiem teātra apmeklētājiem skatuve būtu labāk saredzama. Tā rezultātā aizkari iestrēga šajā pozīcijā.

Turklāt pie izejām nebija personāla, kas palīdzētu teātra apmeklētājiem izkļūt no ēkas un novērst paniku. Izejas durvis bija norobežotas ar metāla režģu durvīm, daļa no kurām bija slēgtas. Taču durvis, kuras nebija slēgtas, bija grūti atvērt sviras netradicionālās konstrukcijas dēļ, kā rezultātā izcēlās panika un ļaužu drūzmēšanās pie izejām. Liela daļa upuru, iespējams, vairums no sešsimt bojāgājušajiem, bija personas un bērni, kas tika sabradāti līdz nāvei pie durvīm vai zaudējuši dzīvību, lecot no balkona. Straujā notikumu gaita vairoja satraukumu un apjukumu. Brīvi iekārtais skatuves audekla fons, kura apgleznošanai bija izmantotas viegli uzliesmojošas eļļas krāsas, aizdegās nekavējoties, radot uguns virpuli. Piecpadsmit minūtes vēlāk viss bija beidzies.

Šī traģēdija ir vēl jo sāpīgāka un nosodāmāka, jo vairums upuru bija sievietes un bērni, un šī traģēdija notika Ziemassvētku laikā. Šī bija vislielākā traģēdija Čikāgā kopš ugunsgrēka 1871. gadā. Traģēdijas rezultātā teātriem tika ieviestas jaunas, vēl stingrākas prasības. Tāpat tika pieņemti jauni tiesību akti par ugunsdrošību, tostarp prasība, ka visām izejām ir jābūt skaidri apzīmētām un to durvīm uzstādītām tā, lai tās vērtos uz ārpusi. „Iroquois” teātra ēka, kuras lielākā daļa palika neskarta, atsāka darbību nepilnu gadu pēc ugunsgrēka un turpināja darboties turpmākos divdesmit gadus.

Teātra interjers pēc ugunsgrēka.