Jaunais cikls bija jāsagaida tīram - pēc pusnakts bija plikam jāmazgājas rasā, ezerā vai upē.
To atrodot, varēja iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. „Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt”.
Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam".
Kad uguns jau mazāka drosmīgākie lec pāri ugunskuram pa vienam vai pāros, tādā veidā sevi attīrot.
Līgošana ir rituāls dzīvības spēku atjaunošanai un pastiprināšanai. Jāņa, lauku, mājas un saimnieku aplīgošana nozīmē aizsargdarbību un kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Līgojamais laiks sākas jau apmēram divas nedēļas pirms Jāņiem, kulmināciju sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv vēl līdz pat Pēterdienai, 29. jūnijam.
Ja kāds bija palaidies slinkumā un kļuvis nevīžīgs, tad citi to apdziedāja un tā uzmundrināja, lai turas godam. Nerātnās un nešpetnās dziesmas tika atļauts dziedāts tikai divos gadījumos – kāzās un Jāņos.
Jānis iemieso sezonas dievību un ar vasaru saistīto auglības, ražības un gaismas pārdzimšanas ideju. Jānis tiešā nozīmē ir nācējs, gājējs, tas, kurš atnāk un aiziet vasaras saulgriežos.
12.gadsimtā, vācu krustnešiem nonākot Baltijas krastos, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Tumši ļautiņi – secināja pirmie bīskapi, bet tad nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai izpriecai. Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot.
15.gs. beigās vienā no savām atklātajām vēstulēm Katoliskās baznīcas bīskapiem pāvests aicināja veicināt pagānu pievēršanu kristietībai, popularizējot to vidū baznīcas svētkus un tradīcijas. Tā kā tolaik Livonijā kā svinami bija tikai 3 baznīcas svētki – Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki, - bet daudzo darbu dēļ vasarā zemniekiem tikt uz baznīcu nebija laika pat svētdienās, Livonijas bīskapi landtāgā iesniedza aicinājumu muižniekiem piešķirt brīvdienas zemniekiem Debesskāpšanas svētkos (40 dienas pēc Lieldienām), Jāņa Kristītāja dzimšanas dienā un Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos (15.08.), lai dotu iespēju arī zemniekiem apmeklēt baznīcu. Muižnieki tās piešķīra, tostarp jūnija vidū, jo saprata, cik svarīgi dot atpūtu pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, kas sākās uzreiz pēc Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas.
Īsti svinamais laiks ir 21. vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts – visīsākā nakts un visgarākā diena. Par to, ka svinam pāris dienas vēlāk, ir kristīgās baznīcas nopelns, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24.jūnijā. Kopā ar Kristus un Marijas dzimšanas dienu tā ir vienīgā, ko atzīmē liturģiski. Šo svēto īstie dzimšanas datumi nav zināmi, un „dzimšanas dienas” dažādu kristīgo apvērsumu dēļ baznīca fiksējusi noteiktos datumos. Tā arī Jāņa Kristītāja dzimšanas diena sasaistīta ar ļoti seniem un harmoniskiem mūsu tautas kultūras svētkiem.
