Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi.
Vainaga aplis, tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli.
Reklāma
Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus. Ticēja, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus.
Tā kā ozoli bija svēti koki, pēc senākajām tradīcijām ozolu vainagu valkāt varēja tikai vīrs vārdā Jānis, viņš arī bija Jāņa Tēvs un galvenā svētku persona. Neviena sieviete viņam nedrīkstēja atteikt dejot.
Ar ozola vainagiem svētīja zirgus, bites. Arī govīm gani vija vainagus.
Reklāma
Jāņuguns (arī pūdeļa, pundeļa, Jāņu sveces, raganas dedzināšana) dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā. Tiek sadedzināti pērnie vainagi. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību. Tāpēc visu nakti nedrīkst gulēt.
Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēkšanai pie Jāņuguns un arī ejot no mājas uz māju. Apdziedāšanu Jāņos sauc par aplīgošanu - kalpi aplīgoja kungus un saimniekus, meitas puišus un otrādi. Kad vienā mājā visi bija aplīgoti, tad līgotāji devās uz nākamo, pa ceļam līgojot un noskatoties vai nākamajām mājām piederošie lauki ir sakopti.
Jāņa dienā dzēra alu un ēda Jāņu sieru, lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienāja gan ar sieru, gan ar alu.
Reklāma
Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks
Sievas un jaunas meitas galvā lika vainagus un visas kopā dziedāja, dejoja apkārt ugunskuram, gāja rotaļās.
Tev patiks šie raksti
