Jāņi1
13
0
Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežos, dienā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai gan īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā, publiskas brīvdienas — Līgo diena un Jāņu diena ir 23. un 24. jūnijā.
Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu vai Līgo dienu.
Reklāma
Tie ir latviešu tautā iecienītākie svētki, kurus svin visas paaudzes un gandrīz visas sociālās grupas, tāpēc tie ir tradīcijām bagāti. Nacionālā romantisma ietekmē Jāņu diena tika asociēta ar vasaras saulgriežiem, bet attīstoties neopagānisma kustībai, saulgriežu svinēšana arvien vairāk tiek nodalīta no Jāņu dienas.
Viena no būtiskākajām Jāņu tradīcijām ir pīt vainagus. Sievietēm vainagi tiek pīti no puķēm, bet vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana bieži tiek saistīta ar auglības kultu un nelaimju novēršanu.
Līdz pat šodienai ar nosaukumu Līgosvētki apzīmē Zāļu dienu, Jāņa nakti un Jāņu dienu.
Reklāma
Pie Jāņuzālēm piederēja gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules (nārbuļi jeb zilgalvītes), debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas, sētu, pagalmu, tās vija arī vainagos.
No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķoja ar apses un alkšņa zariem: tos uzskatīja par ļaunā kokiem.
Dažas Jāņuzāles bija jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā. Pēc Paula Einhorna 1627. gadā rakstītā:
Reklāma
Pie vārtiem un visām durvīm piesēja pīlādža vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tika liktas meijas un aiz griestu sijām aizbāzti nolauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari.
Ļauno garu un raganu atvairīšanai izmantoja ērkšķus, dadžus un nātres. Jāņu zāles pēc tam izžāvēja un ziemā vai pavasarī deva govīm tūliņ pēc atnešanās. No Zāļu dienā plūktajām zālēm plaucēta tēja tika dota slimiem cilvēkiem un lopiem.
Tev patiks šie raksti
