Un šis Dievs ir sadists. Vai tā pravietis būtu Muhameds vai Mozus, bez starpības. Nu patīk šim Dievam kariņš, un asins izliešana, un beigti cilvēki. Kā gan savādāk, ja Vecā Derība, kas it kā nākusi no paša apsūdzētā, tātad uzskatāma kā atzīšanās, sniedz šādas liecības:
Ir tikai viens Dievs! Monoteisma izcelsme. II8
“Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Es esmu vērojis šos ļaudis (izraēlu), un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. 10 Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu."
27 Un viņš (Mozus) tiem (priesteru kārtai) sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: apjozieties ikviens ar savu zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens savu brāli, savu draugu un savu tuvāku." 28 Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoši vīru.
29 Tad Mozus sacīja: "Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību." -Vai vēl nepieciešams komentārs?! Ebrejiem šim “laimīgajam” atgadījumam par godu ir iedibināti svētki Pashā...
Savukārt, kad šis Dievs runāja uz ebrejiem jau caur Korānu, viņš sacīja: "Atceries laiku, kad Es slēdzu deribu ar jums.Taču jūs esat tie cilvēki, kas nogalina savus brāļus, kūdot vienu pret otru ar grēku un nelikumībām. (2:90) Un kad pie viņiem nāca Grāmata (Bībele) no Allaha, piepildot to, kas jau viņiem ir - (tas jau sacīts musulmaņiem - piez.) [...] bet, kad pie viņiem atnāca tas, ko viņi zināja (Korāns), viņi to noliedza. Allaha lāsts lai ir pār neticīgajiem." - Respektīvi, Dievs nolād ebrejus par to, ka tie derījuši, kā viņš pavēlējis...
Nepieskaramie 2 (filmas par melnādaino invalida kopēju, it kā otrā daļa) "Nevajadzētu smieties". - fr.
Tikai mums ir zināma problēma ar augstākminēto epizodi, kas sekoja Ebreju iznākšanai no Ēģiptes (kontekstu var aplūkot šajās animācijās) - pašā Ēģiptē nav vēsturnieku pierakstu par minēto notikumu, nedz arī kādu citu atmiņu pieraksts par to. Arī arheologi nav atraduši neko, par spīti tam, ka daudzi no tiem kristieši, ir meklējuši savas ticības pierādījumus. Arī Bībele nenāk mums pretī, kaut vai norādot, kas tas bija par faraonu, kurš tik spītīgi negribēja atbrīvot ebreju tautu.
Taču tas neonzīmē, ka neatbalstot Bībeles versiju, vēsture un arheoloģija nums nevar pastāstīt par ebreju un Toras (Vecās Derības grāmatas) izcelsmi neko. Paņemot Bīlelē minēto faktu, ka “apsolītā zēme, kur piens un medus tek” ir Izraēls, jeb Kanaana zeme, ir iespējams mazliet rekonstruēt ainu.
Kanaāna zeme atradās vidusjūras krastā, un tai cauri tek nevis piens un medus, bet gan Jordāna, veidojot tajā Mirušo Jūru, Galilejas jūru, un vairākas mazas ūdenskrātuvītes. Ja palūkojamies, kāda bija Kanaāna zemes saistība ar Ēģipti, un faraoniem, tad atklājās, ka faraons Tutmoss III (valdīja no 1479-1425 g. p.m.ē.) iekaroja Kanaānu, pakļaudams to Ēģiptes impērijai. Daudz ebreju, kā daļa no Aramiešu ciltīm, nonāca verdzībā Ēģiptē, kamēr kā citi bija spiesti bēgt trimdā.
Attēlā ebreju verga figūriņa, kas atrasta Ēģiptē.
Vēsturei nav nekādu citu, saglabājušos liecību, izņemot Bībeli, kura ir drīzāk mitoloģiska, un simboliska, nevis vēstures literatūra, tādēļ atliek vien secināt, ka tajā aprakstītie notikumi - Exodus, jeb Iziešana no Ēģiptes, vairāk attiecas uz šo bēgšanu trimdā no Kanaana.
Balstoties uz zināšanām par cilvēka dabu, jo citas mums šobrīd nav, varam pieņemt, ka ebreju četrdesmit gadu klejošana tuksnesī, it kā izmirstot visai iepriekšējai paaudzei, kura vienīgā varētu apstiprināt vai noliegt iziešanas faktu, un augstāk minētais iespējamais slaktiņš, kurā priesteru kārta terora nolūkos nogalina lielu daļu savu līdzpilsoņu, pēc kura cilvēkus, dzīvus palikušos, var pārliecināt par jebkādu vēstures gaitu, kā mēs to zinām no komunisma piemēra, tika izveidots gan mīts par to, ka ebreji ir cilvēces radītāja Dieva izredzētā tauta, gan arī to, ka tie ir nevis bijuši spiesti ar negodu pamest savas zemes, nespējot to nosargāt (kas liktu tiem atzīt savu vājumu), bet gan izgājuši no Ēģiptes to ar lielu godu, un pārdabiskām epizodēm, kas apliecinātu viņu Dieva spēku.
Jāsaka gan, ka pēc šiem Exodus notikumiem, viņu Dievs, kurš gāja viņiem pa priekšu tuksnesī dienā kā mākoņu, un naktī kā uguns stabs, pēc tam nevisai mīlēja parādīties un apliecināt savu varu ebreju tautas priekšā, it kā viņa nemaz nebūtu...
Respektīvi, jaunā ebreju paaudze par viņu zināja tikai no Bībeles liecībām, un šī tradīcija nav mainījusies vairāku tūkstošu gadu garumā, jo Dievs tā arī nav atklājies atkārtoti.
Arī nākamā lielākā traģēdija pret ebreju tautas ienaidniekiem - dižā Babilonas krišana, neizrādījās vairāk kā mīts:
Tā saka Tas Kungs: "Es izliešu pār Bābeli un pār tiem, kas dzīvo Manu pretinieku sirdī, asa niknuma pilnu postītāju garu. 2 Es sūtīšu uz Bābeli arī vētītājus, tie vētīs, noplicinās un izlaupīs tās zemi, un tie būs visapkārt tai tās nelaimes dienā.”
Taču vēsture stāsta ko gluži prētēju - Pēc sacelšanās pret dominējošo varu un ilgstošo ielenkumu, Jūdejas Karaļvalsts bija Babiloniešu armijas iekarota 507. g. pirms kristiešu ēras, un tās elite un liela daļa tautas bija izsūtīta trimdā uz Babilonu, citiem bēgot uz Ēģipti. Pēc dažām paaudzēm, un Persiešu impērijas Babilonijas pārņemšanas, neliela daļa atgriezās Izraēlā. Taču tādas Bībelē aprakstītas vispārējas Babilonas sagrāves nebija. Babilona krita, bet politiski, nevis fiziski. Naktī, kad Haldejiešu karalis Belšazars tika nogalināts, pilsēta nokļuva Dariusa Medes kontrolē. Nekāda liela mēroga uzbrukuma pilsētai nebija.