Pamēģiniet kādam no draugiem, kas dodas uz ASV, palūgt atvest jums 2-dolāru banknoti. Visticamāk, atgriežoties no ceļojuma, viņi stāstīs, ka tādas vispār nav redzējuši vai, ka tādas nemaz neeksistē. Neskatoties uz to, ka 2-dolāru banknote ietilpst standarta dolāru banknošu komplektā visu ASV pastāvēšanas laiku, tā ir ļoti reti sastopama brīvā apgrozījumā.
Tiko parādoties apgrozījumā, šī banknote tūdaļ nokļūst privātpersonu maciņos, tiek izvesta no valsts vai nokļūst numinismātu kolekcijās. Kāds tam ir iemesls? Lielākoties psiholoģisks, jo pastāv daudz mītu, kas saistīti ar šo, laimi un labklājību nesošo, naudas zīmi.
2-dolāru banknote, kas izdota 1976. gadā par godu ASV 200-gadei, starp kolekcionāriem tiek uzskatīta par retu un vērtīgu. Kā lai neuzskata, ja pat tādā nopietnā izdevumā, kā “No dolāra līdz jēnai. Ceļvedis pasaules valūtās”, izdotajā 1995. gadā pēc vairāku vadošu komercbanku pasūtījuma, tiek apgalvots, ka 2-dolāru banknote ir izlaistas nelielos daudzumos un ne katrs amerikānis ir turējis to rokās. Taču 2-dolāru naudas zīme ir sastopama ASV jau kopš neatminamiem laikiem. Tāda ietilpa jau pašā pirmajā banknošu komplektā, kas tika izlaists Filadelfijā 1775. gada 10. maijā. Šādas banknotes tajā laikā laida apgrozībā arī atsevišķi štati – Merilenda kopš 1770. gada, Ņujorkā un Ziemeļkarolīnā kopš 1775. gada, Džordžijā un Ņūhempšīrā kopš 1776. gada, utt. Arī ASV pilsoņu kara laikā no 1861. -1865. gadam daudzi štati drukāja savu naudu, kurā arī ietilpa 2-dolāru banknotes.
Pirmās 2-dolāru banknotes, ko laida pgrozībā ASV Federālā valdība, parādījās 1862. gadā. Uz tām bija attēlots ASV Valsts kases pirmā sekretāra Aleksandra Hamiltona portrets. Taču jau 1869. gadā tas tika nomainīts uz ASV trešā prezidenta, Neatkarības deklarācijas autora, Tomasa Džefersona portretu. Taču iesākumā 2-dolāru banknotes nebija populāras banku un iedzīvotāju vidū. Tam ir vairāki iemesli. Pats izplatītākais – tajā laikā nevienā kases aparātā nebija nodalījuma 2-dolāru banknotēm. Acīm redzot šis ir vērā ņemams iemesls, jo savulaik arī Vācijas Federatīvajā republikā nebija populāras 5-marku banknotes šī paša iemesla dēļ.
Ir arī viedoklis, ka 2-dolāru banknotes bija viegli sajaucamas ar 1-dolāra banknotēm, kas arī sagādāja zināmas neērtības. Tai pašā laikā iedzīvotāju vidū valdīja uzskats, ka banknote ar nominālu 2 dolāri nes nelaimi. Nonāca pat līdz tādam absurdam, ka pārdevēji atsacījās pieņemt šo naudas zīmi, kā maksāšanas līdzekli.
http://www.lattelecom.lv/majai/ipasie_piedavajumi/ipasie_piedavajumi/">
Pēdējo reizi dolāra dizains tika nopietni mainīts 1928. gadā. Tā izmēri kļuva mazāki, visu nominālu naudas zīmju izskats tika standartizēts. Tādas tās, ar nelielām izmaiņām, ir saglabājušās līdz mūsdienām. Tai skaitā arī 2-dolāru banknotes.
Uz tās joprojām ir attēlots Tomasa Džefersona (1743-1826) portrets. Uz 1928. gada parauga 2 dolāru nomināla banknotes otras puses ir attēlota Tomasam Džefersonam piederošā muiža “Montičello”, kas tika uzbūvēta pēc viņa paša projekta. Šai vietā Tomass Džefersons nodzīvoja savus pēdējos 17 dzīves gadus. Viņa bibliotēka, kas arī atradās muižā, sastāvēja no aptuveni 6 tūkstošiem izdevumu un bija lielākā tā laika ASV. Šī bibliotēka kļuva par pamatu ASV Kongresa bibliotēkai. Kopš 1928. gada “Montičello” miža ir memoriālais muzejs. Jāatzīmē, ka Tomass Džefersons un “Montičello” muiža ir attēloti arī uz ASV 5 centu monētas.
1976. gada 2-dolāru banknote tika izlaista miljonos eksemplāru. taču šāda nomināla banknote, kaut kādā iemesla dēļ, neapmierināja ASV iedzīvotājus. Visejošākā ir 1-dolāra banknote, kas sastāda 47% no visu nominālu banknošu apgrozījuma. Tās vidējais “dzīves ilgums” ir ļoti mazs, tikai pusotrs gads, kura laikā tāpārvēršas no čaukstošas jaunas naudaszīmes, noplukušā papīriņā, kuru nepieciešams nomainīt. Un katru dienu Federālo rezervju banka iznīcina 1-dolāru banknotes par kopējo summu – 35 miljoni dolāru. Bet milzīgs daudzums “reto” 1976. gada 2-dolāru banknošu nevienam nevajadzīgas glabājas Federālo Rezervju bankā. Acīm redzot tieši šī nomināla banknotes netiek lietotas un tādēļ nav nepieciešams tās nomainīt. Taču tas nemazina numinismātu interesi, jo tas, kas ir reti sastopams vienmēr ir vērtīgs kolekcijai.
Pastāv arī kāda seksuāla rakstura leģenda, kas saistīta ar 2-dolāru banknoti. Vjetnamas kara laikā vjetnamiešu prostitūtas izcenojums par seksuālajiem pakalpojumiem bija 2 dolāri. Parasti, maksājot ar 5-dolāru banknoti, atlikums netika izdots. No tā laika 2-dolāru banknote kļuva arī par lētu un kvalitatīvu seksuālo pakalpojumu simbolu.
