http://www.spoki.lv/vesture/II-pasaules-kara-ass-Erihs-Hartmans/296378">II pasaules kara ass, Ērihs Hartmans. Intervija. 1.daļa
http://www.spoki.lv/vesture/II-pasaules-kara-ass-Erihs-Hartmans/296446">II pasaules kara ass, Ērihs Hartmans. Intervija. 3.daļa
Q: Droši vien leģendārākais tavas dzīves atgadījums bija, kad tu satiki Uši [mīļvārds vārdam Ursula], un mīlestība, kas starp Jums virmoja gadu garumā. Pastāsti par Jūsu pirmo tikšanos.
A: Mēs savā laikā mācījāmies vienā skolā, un es izlēmu viņu sameklēt. Viņa pastaigājās ar draudzeni un es apturēju savu velosipēdu, stādījos priekšā. Es zināju, ka Uši ir mana īstā, par spīti tam, ka man toreiz bija tikai 17 gadu un viņai 15. Mūsu vecāki par to visu nebija īpašā sajūsmā, to es tev saku, taču viņi ātri vien samierinājās.
Q: Kāds cits puisis jau uz viņu meta acis, vai ne?
A: Jā, taču es šo problēmu atrisināju, nekas īpašs. Mums ar Uši liktenis lēma būt kopā. Viņa mani ilgi gaidīja, arī pēc kara. Mēs apprecējāmies 1944.gadā, bet tik un tā kopā varējām pavadīt pavisam maz laika. [Patiesībā Ērihs brīdināja puisi, kas bija vecāks par viņu pašu, lai liek Uši mierā, un kad uzzināja, ka tas puisis ir uzmācies, Ērihs to čali piekāva.] Mēs apprecējāmies, kad es tiku apbalvots ar „Dimantiem”, un Gerds Barkhorns bija mans vedējs, Willijs Bacs (Willi Batz) un Valters Krupinskis kā liecinieki. Loģistikas problēmu dēļ mēs nevarējām apprecēties baznīcā. Baznīcai nācās pagaidīt līdz 1956.gadam.
Q: Pastāsti par to laiku, kad no Hitlera saņēmi „Ozola lapas”.
A: Tas bija dīvains laiks. Pirmkārt, lielākā daļa no mums bija piedzērušies. Gerdam Barkhornam, Valteram Krupinskim, Johannesam Vīzem (Johannes Wiese) un man bija jādodas uz Berhtesgādenu (Berchtesgaden). Mēs visi, izņemot Gerdu, saņēmām „Ozola lapas”, Gerds saņēma „Zobenus”. Līdz apbalvošanai mēs mēģinājām atžirgt. Valters pēc tam vienmēr atgādināja, ka mums nācās pieturēties vienam pret otru, lai nenokristu. Mēs dzērām konjaku un šampanieti, kas ir nāvīga kombinācija, ja dūša tukša jau pāris dienas. Pirmais cilvēks, ko mēs satikām, kad izkāpām no vilciena, bija Hitlera Luftwaffe’s adjutants, majors fon Belovs (Major von Below), kas manāmi bija šokēts par mūsu stāvokli. Mums Hitlers bija jāsatiek pēc kādām 2 stundām, bet mēs knapi spējām stāvēt. Tas notika 1944.gada martā, un vietā, kur mēs atradāmies, vēl bija daudz sniega, jo atradāmies diezgan augstu virs jūras līmeņa.
Q: Es runāju ar Valteru Krupinski un vēl arī lasīju par “cepures atgadījumu” tavā biogrāfijā. Kas tur īsti bija?
A: Es nevarēju atrast savu cepuri, kā arī mana redze reibuma laikā bija… nu…. Nebija pārāk skaidra. Tāpēc es paņēmu cepuri, kas atradās netālu uz pakaramā. Tā bija pārāk liela. Es jau tobrīd sapratu, ka tā nav mana. Belovs kļuva īgns un paskaidroja, ka tā ir Hitlera, teica, lai lieku atpakaļ. Mēs visi sākām smieties, izņemot Belovu. Es vēl pajokoju, ka Hitleram ir liela galva un ka tas pieder pie lietas. Visi atkal sāka smieties.
Q: Kāds bija tavs iespaids par Hitleru?
A: Man viņš likās vīlies visā, kas notiek, lai gan ļoti ieinteresēts par karu frontē un ārkārtīgi labi informēts par notikumiem, kas arī man bija zināmi. Viņš daudz runāja par dažādiem sīkumiem, kas man likās garlaicīgi. Manuprāt, interesants cilvēks un dzīvē ne tik iespaidīgs kā uz ekrāna un plakātiem. Kā arī Hitleram trūka zināšanu par gaisa karu austrumos, jo viņš vairāk raizējās par karu rietumu frontē un pilsētu bombardēšanu. Bet visvairāk viņu interesēja sauszemes cīņas austrumu frontē. Tas bija acīmredzami. Hitlers klausījās vīros no rietumu frontes un apgalvoja viņiem, ka sabiedroto ieroču un iznīcinātāju ražošana palielinās, to pierādīja arī vēsture. Tad viņš runāja par savām zemūdenēm un kā tās iznīcinās visus komercpārvadājumus, un visu pārējo. Man viņš likās izolējies un satraukts.
Q: Kā šajā laikā (1944.gadā) karu uztvēra jūsu vienība?
A: Neatceros, ka kāds runātu par zaudēšanu, bet atceros, ka runas klīda par vairākiem mūsu izcilajiem pilotiem, kas gājuši bojā, kā arī par to, ka amerikāņu Mustangi lidojot jau dziļi Vācijā, pat tālāk. Tikai dažiem no mums bija pieredze cīņās pret jeņķiem, bet daudzi no veterāniem bija cīnījušies ar britiem. Tie, kam bija saskare ar amerikāņiem Ziemeļāfrikā, stāstīja interesantas lietas.
Q: Kāda bija atmosfēra, kad tu nopelnīji „Zobenus”?
A: Biju tikko piezemējies pēc veiksmīgas misijas un man uzreiz paziņoja, ka tieku apbalvots ar “Zobeniem”. Tas bija 1944.gada jūnijā. Pēc pāris mēnešiem, 3.augustā, devos atkal pie Hitlera uz apbalvošanas ceremoniju. Mēs tur atradāmies kādi 10 Luftwaffe’s puiši. Hitlers vairs nebija tas pats cilvēks, kas agrāk. Tas ir laiks uzreiz pēc atentāta, kurā viņu mēģināja uzspridzināt. Viņa labā roka trīcēja, viņš izskatījās pārguris. Viņš pret visiem grieza kreiso ausi, lai varētu dzirdēt, ko viņam saka, jo otra auss bija kurla. Viņš pastāstīja par gļēvo slepkavības mēģinājumu, un ļoti apšaubīja savu ģenerāļu prasmes, par dažiem gan nežēlojās. Fīrers apgalvoja, ka Dievs ir izglābis viņam dzīvību, lai viņš spētu paglābt Vāciju no iznīcības un ka galu galā sabiedrotie tikšot atspiesti atpakaļ. Mani tas viss kopā pārsteidza un es gribēju tikt prom, lai tiktu pie savas Uši, un tā es arī darīju.
Q: Kāda bija tava trešā tikšanās ar Hitleru, kad viņš tevi apbalvoja ar „Dimantiem”? Ar ko šī reize atšķīrās?
A: Dīters un pārējie uzrīkoja ballīti pirms es devos prom. Es tā piedzēros, ka nākamajā dienā nebiju spējīgs nostāvēt. Varētu padomāt, ka mēs visi bijām kaut kādi alkoholiķi, taču tā nav taisnība. Mēs dzīvojām un spēlējām uz pilnu banku, jo nekad nevarēja zināt, kas notiks nākamajā dienā. Es ar savu 109’o lidoju uz Insterburgu (Insterburg), un JG-52 mani eskortēja. Kad ierados “Vilka midzenī” (Wolfschanze), pasaule bija mainījusies. Hitlers jau bija uzsācis tiesāt un sodīt visus atentātā iesaistītos un aizdomās turētos. Bija jāiziet cauri 3 drošības pārbaudēm, un nevienam nebija ļauts ņemt līdzi ieroci. Es Hitlera SS sargam teicu, lai viņš nodod fīreram, ka ja man neuzticas un neļauj ņemt līdzi savu Walther pistoli, tad es no “Dimantiem” atsakos. Džeks uz mani paskatījās tā, it kā es būtu tikko apprecējis viņa mammu. SSietis aizgāja pie Belova, kas tobrīd jau bija pulkvedis. Belovs iznāca un atļāva man ņemt līdzi savu šaujamo. Kad uz pakarināmā biju pakarinājis savu cepuri un jostu ar pistoli, pie manis pienāca Hitlers un teica: “Es vēlos kaut mums būtu vairāk tādu kā tu un Rūdels [Hans-Ulrich Ruedel, izcilais Stuka’s pilots],” un pasniedza man “Dimantus”. Mēs iedzērām kafiju, papusdienojām un viņš apstiprināja, ka militāri karš ir zaudēts un ka es to jau noteikti zinot. Tad viņš vēl piebilda, ka ja mēs būtu nogaidījuši, tad rietumu sabiedrotie būtu sākuši karot ar Padomju savienību. Vēl viņš runāja par partizānu problēmu un jautāja par manu pieredzi, precīzāk, manu viedokli par izvēlēto taktiku cīņās pret amerikāņu un britu bumbvedējiem. Tā kā man šajā ziņā nebija lielas pieredzes, es vienkārši izstāstīju to, kas man likās pašsaprotams. Pateicu, ka Gēringa pavēles un izraudzītās metodes nekam neder. Norādīju uz trūkumiem, kas pastāv pilotu treniņos; pārāk daudz vāji apmācītu puišu tika vienkārši aizsūtīti nāvē. Hitlers pastāstīja par jaunākajiem ieročiem un taktikām, un pēc tam mēs devāmies katrs uz savu pusi. Tā bija pēdējā reize, kad es viņu satiku, 1944.gada 25.augusts. Pēc tam es devos atpakaļ uz savu vienību, kur mani gaidīja pavēle iet 10 dienu atvaļinājumā. Vēl man bija jāziņo Gallandam, ar kuru mēs apspriedām situāciju ar Me-262. Un tad braucu pie Uši, lai varētu apprecēties, viņa bija viss, kas mani interesēja.
Q: Kādas bija tavas kara laika lielākās bailes?
A: Nu, es baidījos tikt sagūstīts Krievijā. Tas bija ļoti acis atverošs faktors. Vēl mūs ļoti satrauca, ka tiek bombardētas vācu pilsētas, jo mēs ļoti mīlējām savas ģimenes. Laikam jau mani visvairāk baidīja doma, ka Uši mani varētu negaidīt, tāpēc katras brīvdienas es mēģināju viņu satikt. Arī apbalvojumi nozīmēja frontes pamešanu, tas bija papildus stimuls. Ja man būtu jāizvēlas starp visiem apbalvojumiem un Uši, tad es visas medaļas sūtītu atpakaļ. Viņa vienmēr man ir bijusi ļoti svarīga. Vēlāk es uzzināju, ka krievi bija noskaidrojuši manu personību un Staļins izsludināja 10’000 rubļu atlīdzību par manu galvu. Vēlāk šo summu palielināja. Uz Rūdelu un mani bija izsludinātas vislielākās atlīdzības visa kara laikā, ja neskaita Hitleru un vēl kādu no nacionālsociālistu elites. Katru reizi, kad devos gaisā, es zināju, ka mani kāds meklēs. Biju redzējis amerikāņu vesternus, kur labākos šāvējus izaicina uz duēļiem citi šāvēji, kas jau sen bija noskatījuši savu mērķi. Es jutos noskatīts, tāpēc bieži mainīju lidmašīnas. Ievēroju, ka tad, kad uz sava iznīcinātāja biju uzkrāsojis melnu tulpi, man grūtāk bija atrast kādu pretinieku, jo visi uzreiz turējās pa gabalu, tāpēc man vajadzēja kādu maskējumu.
Q: Kādi Krievijā bija apstākļi?
A: Nu, ziemā paši saprotiet... Mums reti kad bija kārtīgs jumts virs galvas, nācās dzīvot teltīs. Utis bija pats briesmīgākais faktors, pret tām cīnīties bija ļoti grūti. Vienīgais, ko varēja darīt – turēt savas drēbes pie uguns un gaidīt, kad tās no karstuma pārsprāgst. Kad vien varējām, mēs mazgājāmies un izgājām atutošanas procedūras. Slimības, īpaši pneimonija un “ierakuma pēda”, bija bīstamas, sevišķi izplatīta starp kareivjiem un apkalpes locekļiem uz zemes. Pārtika vienmēr bija problēma, kas pastiprinājās kara beigās. Degvielas trūkums nozīmēja to, ka katra misija ir zem uzskaites. Mēs bieži pacēlāmies no improvizētajiem lidlaukiem [paskaidroju: tie lidlauki ir vienkārši nopļauta zāle kādā līdzenākā pļaviņā], kas atradās klajā laukā, un mūs nereti bombardēja. Šos lidlaukus bija viegli atjaunot, taču katra pacelšanās un nosēšanās bija kā piedzīvojums. Dažreiz iznīcinātājiem nolūza riteņi vai arī iespiedās pārāk dziļi zemē, kā rezultātā tie apmetās augšpēdus. Tehniskā apkope bija kārtējais murgs, jo bieži bija grūti dabūt detaļas, vēl jo vairāk, ja tu visu laiku maini uzturēšanās vietu. Par spīti šiem apstākļiem, mēs Krimā 1943.-1944.gadā bijām ļoti veiksmīgi.
Q: Zinu, ka JG-52 un arī citas vienības ir lidojušas kopā ar citu valstu gaisa spēkiem. Kāda bija tava pieredze ar viņiem?
A: Mums tika pierakstīta Ungārijas Karaliskā vienība, kā arī horvāti. Viņi bija labi piloti un drosmīgi daudzējādā ziņā. Labi vīri. Vairāk kontakta mums bija ar rumāņiem, kad tikām dislocēti Rumānijā. Tur mēs sastapāmies gan ar jeņķiem, gan padomiešiem. Ļoti izaicinošs laiks. Krievijā mēs lidojām 1 mūsējais pret 20 krieviem. Rumānijā proporcijas pamainījās uz 1:30.
Q: Hrabaks man jau stāstīja par Krimas evakuāciju. Kāda tā bija tev?
A: Nu, es to nesauktu par evakuāciju, bet gan par pilnīgu atkāpšanos. Kad mums bija jāpārvācas, es atklāju, ka izņemot no lidmašīnas radio un bruņu plāksnes, aizmugurē var sasēdināt vēl 4 vīrus, taču ņemt vairāk par 3 es neuzdrīkstējos. Mums tādā veidā izdevās paglābt daudz apkalpes locekļu, kas mums bija ļoti vajadzīgi un arī tuvi draugi.
Q: Kādi bija tie padomieši, kurus jūs sagūstījāt? Vai no jūsu puses bija atklāts rasisms pret tiem cilvēkiem?
A: Pilnīgi nemaz. Patiesībā starp mūsējiem bija atrodami tādi, kuriem nacionālsociālisms galīgi negāja pie dūšas. Hrabaks jaunajiem pilotiem skaidroja, ka ja kāds no viņiem gribot cīnīties par nacionālsociālismu vai Hitleru, tad viņiem ir jāpiesakās uz Waffen SS vai tml. Viņam nebija laika krāmēties ar politiskiem tipiņiem. Viņš cīnījās karā pret pārāku ienaidnieku, bez nekādas politiskas motivācijas. Domāju, ka šāds piegājiens mazināja Hrabaka vērtību Gēringa un citu acīs, bet viņš bija kārtīgs vīrs un viņu neinteresēja nekas cits kā vien savi vīri. Hanness Traulofts (Hannes Trautloft) bija tāds pats, un arī Gallands. Visi izcilie piloti, ar dažiem izņēmumiem, bija tādi. Mums pat viens krievu sagūstītais pilots parādīja kā iedarbināt dzinējus mīnus grādos, iejaucot degvielu eļļas karterī. Tas mums bija kaut kas nedzirdēts, un mēs bijām pārliecināti, ka tādā veidā mēs uzspridzināsim savus iznīcinātājus. Bet tas nostrādāja, jo degviela pašķidrināja sabiezējušo eļļu un iztvaikoja līdz ko tika palaists starteris. Tas bija brīnišķīgi. Vēl viens puisis mums parādīja, kā iekurināt ugunskuru zem motora un iedarbināt lidmašīnu, tas bija vēl viens noderīgs padoms. Šis pats lidotājs parādīja kā lielajā aukstumā neļaut aizsalt šaujamajiem; tie bija jāieliek karstā ūdenī un tad jānoņem visas smēres, jo tās sasalstot nobloķē mehānismus. Tie tīri labi darbojās arī bez tām eļļām un smērēm. Man šo vīru bija žēl, jo viņi nevienu neienīda un tika piespiesti cīnīties karā, no kura labāk būtu izvairījušies.
Q: Kādus atgadījumus tu atceries vislabāk, cīnoties pret ienaidnieka lidmašīnām?
A: Atceros vienu situāciju. Es duēlējos ar „Sarkano karogu” [apbalvots krievu pilots, ass], kurš lidoja ar Yak-9. Tas čalis bija labs, un pilnīgi vājprātīgs. Viņš to vien darīja kā mēģināja iesēsties man astē, un kolīdz atklāja pa mani uguni, es izvairījos un tā viņš šķērdēja savu munīciju. Tad viņš laidās augšā, apmetās un nākamajā brīdī mēs šaudami lidojām viens otram pretī, bez trāpījumiem. Tā notika divas reizes. Pēc tam es ieniru ar negatīvo G [nezinātājiem paskaidroju: G = gravitācijas spēks, negatīvais G = gravitācija tevi velk nevis uz leju, bet uz augšu; pastumjot lidmašīnas vadības kloķi uz priekšu, tā sasveras ar purngalu uz leju un jūs jūtaties kā amerikāņu kalniņā], pazudu no viņa redzes loka, izlīdzinājos un devu pilnu jaudu, lai iesēstos viņam astē. Es savam pretiniekam pietuvojos no aizmugures un atklāju uguni. Pilots izlēca un pēc tam tika sagūstīts. Pēc nosēšanās es viņu uzmeklēju, tas bija kapteinis un patīkams cilvēks. Mēs viņam iedevām nedaudz ēdamā un ļāvām pastaigāties pa bāzi ar nosacījumu, ka viņš nemēģināšot bēgt. Viņš bija priecīgs, ka palicis dzīvs, un tajā pašā laikā ļoti apjucis, jo komunistu augstāk stāvošie stāstīja, ka sagūstītie uzreiz tiekot nošauti. Šis pats puisis atzinās, ka tā bija viena no viņa labākajām maltītēm kara laikā un ka tagad viņam esot jauni draugi. Mani patīk domāt par to, ka mēs šādus cilvēkus laidām vaļā, lai viņi pastāsta taisnību par mums, nevis klausās propagandu, arī to, kas tika izplatīta pēc kara. Bet nevar noliegt, ka notika arī šausmīgas lietas. Vienreiz es uzbruku četriem IL-2, no kuriem vienu sašāvu, bet nenotriecu. Visi četri tad mēģināja ar manevru izkārtoties pozīcijā, kādā jālido mazā augstumā [paskaidroju: IL-2 vēlākiem izlaidumiem kabīnes aizmugurē bija ložmetējs, kas apgrūtināja pretinieku iznīcinātāju darbu. Līdz ar to daudz drošāk bija lidot mazā augstumā, lai pretinieks nevarētu lidot aiz muguras zemāk, kur ložmetējniekam ir „aklā” zona]. Bet viņi visi ietriecās zemē, jo piekarinātās bombas stipri bija ietekmējušas manevrētspēju. Tie bija četri mani vieglākie upuri.
Es arī atceros skatu ar 20’000 beigtiem vācu karavīriem. Šos vīrus ielejā iesprostoja padomju tanki un kazaki. Tas laikam ir manas dzīves visneaizmirstamākais skats, pat ja ņem vērā, ka to redzēju no gaisa. Tāda traģēdija. Es raudāju, lidojot pāri šai ielejai, es nebiju spējīgs noticēt savām acīm.
Vēl viens atgadījums norisinājās 1944.gada maijā netālu no Jassy [domāta vieta Rumānijas ziemeļaustrumos]. Mans pārinieks bija Blesins (Blessin) un mums uzklupa vairāki iznīcinātāji. Blesins meta pa labi un pretinieks sekoja viņam. Es pagriezos un sāku sekot pretiniekam. Viņi abi bija man priekšā, es biju nedaudz zemāk. Pa rāciju teicu Blesinam, lai viņš nedaudz sasveras uz labo pusi un pamaina kursu. Tādā veidā ienaidnieks nonāktu man tiešā tēmējumā, būtu labs šāviens. Teicu Blesinam, lai viņš paskatās atpakaļ un redz, kas notiek, ja neseko līdzi savai astei, un atklāju uguni pa pretinieka lidmašīnu. Tā uzsprāga un vraks nokrita kā akmens.
Ir vēl viens nedaudz komisks atgadījums. Mans pārinieks bieži bija Karls Jungers (Carl Junger). Viņš uzsāka nosēšanos, bet tajā pašā brīdī kāds poļu fermeris ar zirgu un ratiem aizšķērsoja viņam ceļu. Jungers, protams, ietriecās ratos, nogalinot zirgu un pilnībā sadragājot savu iznīcinātāju. Mēs visi to redzēdami, jau domājām par Karla bērēm, kad pēkšņi lidmašīnas atlūzas sakustējās un viņš no tām izlīda neskarts, ar saulesbrillēm uz acīm. Uzreiz pēc tam Karls atkal bija gatavs doties gaisā. Apbrīnojami!
Tad vēl bija amerikāņu Mustangi, par kuriem mēs visi satraucāmies, un gaidījām, kad tos satiksim. Mēs zinājām, ka viņiem ir labāki iznīcinātāji kā mums, jaunāki un ar lielu darbības rādiusu. Vienreiz Rumānijā mēs guvām interesantu pieredzi gan ar krieviem, gan amerikāņiem.
Q: Kas notika tajā misijā?
A: Mūsu misija bija pacelties, lai pārtvertu padomju bumbvedējus, kas uzbruka Prāgai. Ap bumbvedējiem ieraudzījām daudz amerikāņu iznīcinātājus, marķētus ar sarkanām zvaigznēm. Droši vien tie bija aizdoti vai pārdoti krieviem [2.pasaules kara laikā padomju gaisa spēkiem bija pieejami ASV un UK ražoti lidaparāti, t.sk., P-39, P-40, P-47, P-63, Spitfire, u.c.]. Taču netālu atradās arī paši amerikāņi savos Mustangos, mēs lidojām apmēram 1000m virs viņiem visiem. Izskatījās, ka amerikāņi un krievi pārbauda viens otru un nemaz nenojauš par mūsu klātbūtni. Es devu pavēli uzbrukt Mustangiem, pēc tam krieviem un tad bumbvedējiem, lielo ātrumu izmantojot tikai vienam uzbrukumam, lai pēc tam ātri pazustu. Mēs bijām tikai divi. Savā ātrajā uzbrukumā es notriecu 2 amerikāņu Mustangus P-51, metos virsū Boston vidējā tipa bumbvedējam, trāpīju labi, bet nenotriecu. Mans pārinieks notrieca vienu Mustangu. Mums abiem viss bija kārtībā. Pēkšņi notika kaut kas neticams. Krievi un amerikāņi sāka plūkties savā starpā. Mēs to veiksmīgi izmantojām. Viņi laikam nemaz nesaprata, ka tie bija pāris vācieši, kas uzsāka visu jezgu. Krievu bumbvedēji panikā izmeta visas bombas un grieza atpakaļ. Redzēju kā tiek notriekti trīs krievu Yak’i, viens Mustangs no gūtajiem bojājumiem atstāja aiz sevis baltus dūmus. Tā bija pēdējā reize, kad cīnījos pret amerikāņiem.
Q: Kad tu pirmo reizi iesaistījies cīņā ar amerikāņu pilotiem?
A: Tas notika aizsargājot Ploesti un Bukaresti, virs Ungārijas, kad bumbvedējiem bija spēcīgs iznīcinātāju eskorts. Mani toreiz atsauca atpakaļ, lai pārņemu vadību I/JG-52, tas bija 1944.gada 23.jūnijs. Amerikāņu B-17’ie uzbruka dzelzceļa mezglojumam. Mēs saformējāmies. Sākumā neredzējām Mustangus un gatavojāmies uzbrukt bumbvedējiem. Pēkšņi četri iznīcinātāji palidoja mums garām un es devu pavēli uzbrukt tiem. Pietuvojos vienam un atklāju uguni. Viņa iznīcinātājs pašķīda un atlūzas trāpīja pa maniem spārniem, uzreiz pēc tam attapos, ka man priekšā ir vēl viens un atkal šāvu. Redzēju, kā viņš, zaudējis kontroli, devās taisnā ceļā pretī zemei. Mans pārinieks notrieca pārējos divus. Bet tad mēs ieraudzījām vēl citus un atkal uzbrukām. Es notriecu vēl vienu un tad pamanīju, ka līderis nav atbrīvojies no degvielas tvertnēm, kas ierobežoja viņa manevrētspēju. Notriecu arī viņu. Biju ļoti atvieglots, ka šis pilots varēja veiksmīgi izlekt ar izpletni. Pēc šī cīniņa man bija beigusies munīcija.
Tādu panākumu cīņā ar amerikāņiem es vairs nepieredzēju, jo viņi saprata, ka nedrīkst iekrist līdzīgos slazdos. Jeņķi savus bumbvedējus ļoti labi sargāja un mums nebija iespēju tiem pietiekami pietuvoties, lai radītu kaut kādus zaudējumus.
Man bija vēl dažas iespējas notriekt Mustangus. Atceros gadījumu, kad tie mūsu grupai iesēdās astē. Es ar savu pārinieku piesedzu pārējos, lidodams augstāk. Mēģināju viņus pabrīdināt, taču viņi nedzirdēja. Es ieniru un tuvojos vienam no amerikāņiem, kas bija atklājis uguni pa 109’o, es to Mustangu uzspēru gaisā. Nedaudz mainīju kursu, lai varētu šaut pa vienu no atlikušajiem 3 Mustangiem. Arī tas tika notriekts, un uzreiz pēc tam saņēmu brīdinājumu par vairākiem pretinieku iznīcinātājiem sev aiz muguras. Uzreiz uzsāku niršanu līdz pašai zemei. Astoņi amerikāņi turējās manā astē. Tā bija ļoti neērta sajūta, to es tev saku! Līdz ko sapratu, ka pa mani šauj, tā rāvu pa labi, pa kreisi. Bet viņi šāva no pārāk liela attāluma, lai efektīvi trāpītu. Pilnā ātrumā devos uz bāzi, kur zenītieroči man palīdzētu. Taču man beidzās degviela un nācās lekt ar izpletni. Kad lēnām laidos lejā, biju pārliecināts, ka mani tūlīt sašaus viens pilots, kurš devās man tieši virsū, taču viņš mainīja kursu un skatoties uz mani, pamāja ar roku. Piezemējos 4 jūdžu attālumā no savas bāzes. Pietrūka tik maz. Todien mēs zaudējām pusi savu lidaparātu. Mūsu bija pārāk maz un viņu pārāk daudz, un vairāki no mūsējiem nebija pietiekami pieredzējuši.
Q: Kā tu izvērtēji sava ienaidnieka prasmes?
A: Zināju – ja ienaidnieks ātri atklāj uguni, nu, no pārāk liela attāluma, lai šāvieni būtu efektīvi, tad tas bija viegls upuris. Bet, ja pilots nešāva, pietuvinājās un vēroja situāciju, tad bija skaidrs, ka astē ir pieredzējis tips.
Es arī izstrādāju vairākus taktiskos manevrus dažādām situācijām. Piemēram, vienmēr pavērsties uz notēmēt uz tuvojošos ienaidnieku, vai arī uzsākt niršanu un tad, kad pretinieks atklāj ugni, aizet negatīvas gravitācijas cilpā, kas piespiestu vai nu viņu sekot man vai arī atkratīties. Dažreiz ar īpašu manevru strauji samazināju ātrumu, lai viņš paskrien man garām un ir man priekšā.
Q: Ir bijuši vairāki skeptiķi, kas apšaubīja tavu notriekto pretinieku skaitu. Pastāsti par to un cik tālu šī lieta aizgāja?
A: Nu, tas atgadījās ar dažiem no mums. Gērings nespēja noticēt skaitļiem, kas tika pierakstīti kopš 1941.gada. Pat manā vienībā bija viens vīrs, tu viņu pazīsti, Frics Oblesers (Fritz Oblesser), kas apšaubīja manu notriekto pretinieku skaitu. Palūdzu Rallam, lai Fricu pārved uz manu grupu uz kādu laiku. Lidojot kopā, Oblesers pats visu redzēja un sāka ticēt, un dažas reizes arī parakstījās kā liecinieks pie maniem cipariem. Mēs sadraudzējāmies.
Q: Ādolfs Gallands (Adolf Galland) man stāstīja, kā 1945.gadā viņš esot mēģinājis dabūt tevi savā JV-44 [Jagdverband-44; eskadrons, ko izveidoja kara pēdējos mēnešos, iekļaujot tajā labākos vācu pilotus]. Kāpēc tu nepiekriti viņa piedāvājumam kā Krupinskis un Barkhorns?
A: Es tiku kvalificēts lidošanai ar Me-262, bet mana sirds un draugi bija eskadronā JG-52, un jutu ka tieši tur es arī iederos. Vienības lojalitāte man bija ļoti svarīga. Piedevām vēl man bija daudz jaunu pilotu, kam bija nepieciešama apmācība un uzraudzība. Ar katru brīdi tika iesaukti arvien jaunāki puiši un apmācībām tika piešķirtas arvien mazāk un mazāk stundas. Es tur biju vajadzīgs un es tur arī paliku. Ralls, Krupinskis, Štainhofs (Steinhoff) un citi tika aizsūtīti un Reiha aizsardzības vienībām, kur viņi arī palika līdz kara beigām. Mani šī situācija plēsa uz visām pusēm, bet toreiz jutu, ka pieņemu pareizu lēmumu. Vairākus gadus vēlāk es sapratu, ka mana dzīve būtu bijusi pavisam savādāka, ja būtu piekritis aiziet uz JV-44.
:::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::
Nākamajā daļā lasiet par Hartmana šaušalīgo pieredzi ar sarkanarmiešiem, 10 gadus ilgo dzīvi krievu gūstā, nokļūšanu atpakaļ uz mājām, pievienošanus Rietumvācijas Gaisa spēkiem, u.c. dzīves pavērsieniem.
