Līdzīgas lietas notiek bieži, taču ne vienmēr ir iesaistīti radioaktīvie materiāli. Stāsts būs par to, kā metālzagļi tika pie radioaktīvā materiāla pašiem to nezinot.
Stāsts sākas ar privātu radioterapijas slimnīcu Gojanijā, Brazīlijā, kura 1985. gadā pārcēlās uz jauniem apartamentiem, taču atstāja kaudzi ar aprīkojumu vecajā vietā. Protams, kā jau sliktā filmā, vietas īpašnieks bija sakašķējies ar slimnīcas īpašnieku un neļāva atlikušo inventāru pārvest uz jaunajām telpām.
Ritēja laiks un arī tiesas procesi, līdz beidzot 1987. gada 13. septembrī sākās īstie piedzīvojumi, kad pamestās slimnīcas sargs pašrocīgi nolēma paņemt brīvdienu. To veikli izmantoja divi metālzagļi Roberto dos Santos Alves un Wagner Mota Pereira. Viņi iekļuva pusizdemolētajā ēkā, atrada radioterapijas iekārtu, ielika to ķerrā, un aizveda uz Roberto māju, kur to daļēji izjauca. Viņi izņēma radioaktīvā cēzija kapsulu no svina aizsargmehānisma. Pati kapsula bija aptuveni biljarda bumbas lielumā, tomēr radiāciju tā izstaroja tikai pa nelielu lodziņu.
Tomēr čaļiem ar to bija par maz un viņiem vajadzēja atvērt arī pašu kapsulu. Pagāja vairākas dienas, līdz beidzot viņiem tas izdevās. Abi pat mēģināja radioaktīvo cēziju aizdedzināt, jo domāja, ka tas ir šaujampulveris, taču tas neizdevās. Tāpēc 18. septembrī viņi visu mantību notirgoja vietājam Tolmetam. Lūžņu plača īpašnieks Devair Alves Ferreira tajā pašā naktī pamanīja, ka cēzija pulverītis spīd, tāpēc saaicināja draugus un radus palielīties. Pēc nedēļas viņš pulverīti notirgoja tālāk citam lūžņu uzpircējam.
Viens no īpašnieka brāļiem, Ivo aiznesa daļu no pulverīša mājās, kur to nedaudz izbārstīja uz grīdas. Vēlāk viņa meita sēžot uz grīdas un ēdot apēda arī radioaktīvo materiālu, viņa arī spēlējās ar pulverīti, lika to sev uz ķermeņa un rādīja mātei. Kopā viņa saņēma 6Grejus lielu starojuma devu.
Pirmais cilvēks, kas pamanīja, ka visiem apkārt kļūst slikti bija Devaira sieva Gabriela. Sākumā viņa uzskatīja, ka pie vainas bija šmiga, ko viņi bija lietojuši, taču, analīzes neko neuzrādīja, tāpēc 28. septembrī viņa devās uz lūžņu placi, kura īpašumā bija pulverītis, atguva to un plastikāta maisiņā to aizveda uz slimnīcu. Viens no ārstiem uzskatīja, ka lieta ir nopietna, tāpēc novietoja plastmasas maisiņu dārzā uz krēsla, prom no cilvēkiem. 29. septembrī beidzot atbrauca ārsts, kurš ar attiecīgo aprīkojumu apstiprināja, ka pulverītis ir radioaktīvs.
Turpmākajās dienās aptuveni 130 000 cilvēku devās uz slimnīcām, jo domāja, ka ir apstaroti, aptuveni uz 250 bija radiācijas pēdas, no kuriem 20 vajadzēja arī ārstēties.
Nomira pavisam 4 cilvēki. Ivo meita Leidei uzpampa augšējā ķermeņa daļa, izkrita mati, sabeidzās aknas un plaušas, kā arī sākās iekšējā asiņošana, viņa nomira 23. oktobrī. Tajā pašā dienā nomira arī viņas māte Gabriele no iekšējās asiņošanas, kura kopumā saņēma aptuveni 5,7Grejus lielu apstarojumu. Israel Baptista dos Santos, Ferreiras strādnieks saņēma aptuveni 4,5Grejus lielu starojuma devu un nomira 27. oktobrī no elpošananas traucējumiem un problēmām ar limfumezgliem. Arī otrs Ferreiras strādnieks Admilson Alves De Souza tika apstarots par daudz. Viņš saņēma 5,3 Grejus lielu starojuma devu un nomira 18. oktobrī no iekšējās asiņošanas, plaušu un sirds bojājumiem.
Arī paši metālzagļi netika sveikā cauri un vienam no viņiem tika amputēta roka.
Pēc visa haja protams tika meklēti vainīgie, pamestās slimnīcas īpašniekiem neko nepiešuva, līdz beidzot 2000. gadā Brazīļu nacionālās kodolenerģijas komisijai tika piespriests izmaksāt 1,3miljonus brazīļu dolārus un nodrošināt notikuma upuru medicīnisko un psiholoģisko aprūpi līdz 3.šajai paaudzei.
Pats fenomenālākais šajā stāstā ir tas, ka metālzagļi jau nākamajā dienā devās uz slimnīcu, jo jutās slikti. Slimnīcas diagnoze bija saindēšanās ar ēdienu. 
