Slavenā Dejotāja Mata Hari Pirmā pasaules kara laikā spiegoja Francijas labā, taču viņu apsūdzēja par militāro noslēpumu nodošanu ienaidniekam un piesprieda nāvessodu.
Franču karavīri izpilda nāvessodu Matai Hari (1917)14
293
2
''Mata Hari ir mirusi. Pēc apsūdzības spiegošanā viņu nošāva nāvessoda izpildes vietā Vensēnā. Viņa stāvēja, burtiski runājot, aci pret aci ar nāvi,jo atteicās izmantot acu apsēju. Margarēta Gertrūda Zelle - tāds bija daiļās holandiešu - javiešu dejotājas īstais vārds - bija vērsusies pie prezidenta Puankarē un lūgusi apžēlošanu, taču prezidents atteicās iejaukties.
Mata Hari apjauta, ka viņas lūgums par apžēlošanu noraidīts, kad viņu rītausmā no kameras Senlazāra cietumā aizveda uz automašīnu un pēc tam steidzīgi nogādāja uz kazarmām, kur bija paredzēts izpildīt nāvessodu.
Daiļās sievietes dzelzs griba nepievīla viņu ne mirkli. Tēvs Arbo, divas mūķenes, kapteinis Bušardons un Matas Hari advokāts metrs Klinē ienāca viņas kamerā, kur viņa vēl gulēja aizmigusi - mierīgā, netraucētā miegā, kā to ievēroja sargi un klātesošie.
Mūķenes maigi papurināja viņu aiz pleca. Mata Hari piecēlās sēdus un uzzināja, ka pienākusi viņas pēdējā stunda. ''Vai drīkstu uzrakstīt divas vēstules?'' - tas bija vienīgais viņas lūgums. Kapteinis Bušardons deva atļauju. Mata Hari dabūja spalvu, tinti, papīru un aploksnes. Viņa apsēdās uz gultas malas un drudžaini rakstīja. Tad nodeva vēstules savam advokātam, lai viņš par tām parūpētos.
Tad Mata Hari uzvilka zeķes - melnas, smalkas zīda lietiņas, kas šķita pavisam absurdas šajos apstākļos. Viņaiebāza kājās augstpapēžu kurpēs un sasēja zīda lentītes ap potītēm. Tad piecēlās un paņēma garo, melno samta apmetni, kas karājās pie gultas galvgaļa.
Tā malas bija apstrādātas ar kažokādu, un arī pār muguru vēl slīga liela, četrstūraina kažokādas apkakle. Mata Hari uzvilka aometi uz biezā zīda kimono, ko bija valkājusi virs naktskrekla.
Reklāma
Viņas biezie, melnie mati joprojām bija sapīti ap galvu. Viņa uzlika galvā lielu flica cepuri ar platām malā,, melnu rozeti un melnu zīda lenti. Lēnām un šķietami nesatricināma viņa uzvilka melnus kazādas cimdus un yad mierīgi sacīja: ''Esmu gatava.'' Pulciņš no kameras nesteidzīgi devās uz auto, kas pacietīgi gaidīja.
Pulkstenis vēl nebija pusseši un saule tik tikko lēca. Automašīna traucās caur aizmigušo pilsētu. Kad bija izkļuvuši cauri Parīzei, mašīna steidās uz Vensānas kazarmām, veco cietoksni ko vācieši šturmēja 1870. gadā (tūkstošastoņsimtseptiņdesmitajā gadā). Karavīri jau bija nostādīti ierindā. Divpadsmit zuāvi, kam bija jāizpilda nāvessods, stāvēja vienā rindā, nolikuši ieroci pie kājas. Kāds apakšvirsnieks aiz viņiem stāvēja ar izvilktu zobenu.
Automobilis apstājās, un visi izkāpa - Mata Hari pati pēdējā. Grupa taisnā ceļā devās uz soda izpildes vietu, kur slējās nepilnus trīs metrus augsts zemes valnis, veidojot sienu lodēm, kas varētu netrāpī mērķim.
Kamēr tēvs Arbo runāja ar nāvei nolemto sievieti, viņiem tuvojās kāds franču virsnieks ar baltas drānas gabalu ''Acu apsējs,'' viņš pačukstēja abām mūķenēm un pasniedza to viņām.
''Vai man tas ir jāsien?'' Mata Hari jautāja savam advokātam. Metrs Klinē jautājošupaskatījās uz franču virsnieku.
''Ja kundze nevēlas, tam nav nekādas nozīmes,'' atbildēja virsnieks un steidzīgi novērsās. Sievietei neaizsēja acis un viņu arī nesasēja. Viņa stāvēja un raudzījās tieši acīs savām bendēm, kamēr priesteris, mūķenes un advokāts pagāja sāņus.
Komandējošais virsnieks, kurš visu laiku cītīgi uzmanīja savus vīrus, lai neviens no viņiem nekristu kārdinājumā pārbaudīt savu ieroci un noskaidrot, vai viņam kritusi vienīgā tukšā lode, šķita atvieglots par to, ka viss drīz būs galā.
Reklāma
Tagad atskanēja skaļa komanda, un divpadsmit vīru ierinda saslējās. Vēl viena komanda, un šautenes pakļāvās plecam. Visi 12 vīri tagad pār stobru skatījās uz savu mērķi - sievietes krūtīm. Viņa nepakustināja ne muskuli. Apakšvirsnieks bija aizgājs sāņus, un kareivji varēja saskatīt viņu ar acs kaktiņu. Viņa zobens bija pacelts gaisā. Tagad tas krita lejup. Saule,kas tikmēr bija uzkāpusi debesīs, pie lokveida kustības uzmirdzēja nospodrinātajā asmenī. Tajā pašā mirklī atskanēja zalve. Pie katras šautenes stobra uzšķīlās liesmiņa un paradījās mazs dūmu mākonītis.
Atskanot zalvei, Mata Hari sabruka.Viņa nemira tā, kā mums to rāda aktieri vai fimu zvaigznes. Mata Hari neizslēja gaisā rokas un negāzās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Viņa vienkārši saļima. Lēnām, gandrīz slinki noslīdēja uz ceļiem. Galva bija pacelta, un viņas sejas izteiksme nemaz nebija mainījusies. Sekundes simtdaļu šķita, ka viņa paliek stāvam ceļos, tieši vērdamās uz tiem, kas laupījuši viņai dzīvību. Tad viņa krita atmuguriski, salīka viduklī un saļima virs saliektajām kājām. Viņa gulēja nekustīga un pievērsusi seju debesīm.
Kāds apakšvisnieks leitlanta pavadībā izvilka savu revolveri no lielā, melnā futrāļa, kas bija piesprādzēts viņam ap vidu. Apakšvirsnieks paliecās uz priekšu un pielika revolvera stbru tuvu - bet ne gluži klāt - pie daiļās aģentes labajiem deniņiem. Viņš nospieda mēlīti, un lode uzprāga mirušās sievietes smadzenēs. Tadag Mata Hari Bija Mirusi''
Reklāma
Dubultaģente sagaidīja nāvi, ģērbusies melnā un bez acu apsēja. Attēls no 1922. gada filmas
''Ziska, la danseuse espionne''.
Tev patiks šie raksti
Plusiņš
