Tāds arī ir galvenais dzīvnieku bioeholokācijas princips. Trāpīgi par to teicis D.Grifins, ievērojams amerikāņu speciālists sikspārņu eholokācijas jautājumos: ”Lietas būtības ir tā, ka skaņas viļņus te izmanto par “sajūtu” orgānu instrumentu vai “pagarinātāju” apkārtējo apstākļu izpētīšanai.”
Par ko dūc bite?
Uz Zemes ir miljoniem kukaiņu, kas dūc un dzied. Precīzi neviens gan nezina, cik to ir, jo gandrīz katru dienu tiek atklātas jaunas sugas. Tikai nesen Amazones džungļos atklāja milzu skudras, kuru ķermeņa garums ir 7 cm, un zaļu siseni, kas ir gandrīz 5 cm garš.
Kukaiņu “mūzikas instrumenti” ir visai daudzveidīgi, un tie ir darināti pavisam pēc citiem principiem nekā mūsējie. Mūsu balss aparāts pēc uzbūves ir līdzīgs pūtējinstrumentam. Tā kā kukaiņi ir pārāk mazi un tiem nav tik attīstīta, ar skaņas avotu (balseni) vienota elpošanas trakta, kāds ir zīdītājiem, kukaiņi ir izgudrojuši daudz citu skaņas veidošanas paņēmienu. Piemēram, sisenis “spēlē vijoli”. Vijoles un stīgu lomu pilda priekšspārni, savukārt lociņa lomu – pakaļkājas, pamīšus nolaižot un paceļot te labo, te kreiso pakaļkāju, un dziesma skan!
Par ko gaudo vilki?
Vilki!… Kurš no lauku iedzīvotājiem nepazīst viņu žēlabaino, sirdi stindzinošo gaudošanu? Vilku gaudās, kā raksta L. Kohs, skaņas, kas pauž mežonīgumu un nežēlību, saplūst ar ilgu un ciešanu skaņām. Visbiežāk vilki “dzied” rītausmā vai mijkrēslī, turklāt ne jau katru dienu.
Solo gaudošanu allaž uzsāk barvedis, viņa balss manāmi atšķiras no ierindas “koristu” balsīm, kuras drīz vien tai pievienojas. Kāda informācija ietverta šajos nakts plēsoņu kora koncertos? Kam tie ir domāti? Acīmredzot vilku bara kolektīvā akustiska “daiļrade” ir kaut kāds simbols, kopdzīves pazīme. Bet kas vēl?
Līdzās vilku solo un kora gaudošanai ir reģistrēta arī spiedzīgā vaukšķēšana, ar kādu parasti beidzas “kordziedāšana”. Visbeidzot, ir ierakstīts arī uzbrukuma signāls – kaujas sauciens, kuru acīmredzot izdod barvedi. Tā ir šaušalīga skaņa, kas līdzinās rūkoņai, ar kādu saniknots suns metas virsū cilvēkam, lai iekostu.
Reksis nerunā, bet … visu saprot.
Kinonama pārpildītajā zālē godināja pazīstamu kinodarbinieku, Lielā Tēvijas kara veterānu. Jubilārs sēdēja atzveltnes krēslā goda vietā uz skatuves, samulsis klausīdamies apsveicēju runas. Pēkšņi svētku tradicionālo norisi pārtrauca neparasts notikums: uz skatuves nez no kurienes, acīmredzot izspiedies cauri ciešajām publikas rindām, uznāca… milzīgs aitu suns ar neļķu pušķi zobos. It nemaz nebīstoties no žilbinošās gaismas un zālē dzirdamā trokšņa, suns droši pienāca pie jubilāra, pasniedza viņam puķes un, gluži apmierināts, iekārtojās blakus viņa krēslam, izriezdams ar medaļām greznotas krūtis.
- Mēģināts šis “numurs” netika, - teica suņa īpašniece, pazīstamā dresētāja ļeņingradiete Lidija Ostrecova.
- Bet kā jums izdevās bez sagatavošanas iedvest sunim, ka jāpasniedz ziedi nepazīstamam cilvēkam, turklāt tik sarežģītos apstākļos, daudzu ļaužu klātbūtnē?
- Es iedevu ziedus Janko (tā sauca suni) un teicu: “Vai tu redzi cilvēku atzveltnes krēslā – ej un iedod viņam ziedus.” Protams, te daudz ko nozīmē žesti un pārliecība, ka suns saprot, ko tu no viņa vēlies, - dresētāja piebilda.
Suņu “lingvistiskās spējas” un to, kā viņi uztver runas skaņas, zinātniski pētījis Pēterburgas fiziologs A. Baru. Balstoties uz nosacījuma refleksu, suņi tika mācīti pacelt vienu ķepu, kad dzirdams patskanis “A”, un pacelt citu ķepu, kad dzirdama cita skaņa. Tādējādi pēc vienas vai otras ķepas pacelšanas eksperimentētājs sprieda, vai suns pareizi uztvēris viņam izteiktās skaņas. Izrādījās, ka suņi precīzi atšķir visus krievu valodas patskaņus, turklāt pilnīgi neatkarīgi no tā, vai šīs skaņas izrunā sieviete vai vīrietis, tas ir, vai balss ir zemāka vai augstāka, un vai tā skan klusi vai skaļi.
Bet varbūt pret šīm skaņu īpašībām suns ir vienaldzīgs tāpēc, ka viņš neatšķir balss stipruma un augstuma pārmaiņas? Nebūt ne. Suņi lieliski izjūt šīs pārmaiņas ( to apliecina speciāli pētījumi), bet izmēģinājumos, kad tika pētīta spēja atšķirt izrunātos patskaņus, suņi reaģēja tikai uz pārmaiņām skaņu fonētiskajā struktūrā, kuru, kā zināms, nosaka attiecīgajam patskanim raksturīgie virstoņi, kas nav atkarīgi no runātāja balss augstuma un stipruma. Citos izmēģinājumos suņi lieliski atšķīra arī līdzskaņus.
Reklāma
Putnu balsis mūsu apziņā saistītas ar to, kas patīkams: tās neviļus liek sajust dabas elpu, meža klusumu, vasaras atpūtu, dvēseles līdzsvaru. Grūti iedomāties, piemēram, mežu vasarā bez putnu balsīm. Ne velti daudzos radioraidījumos režisori ietver putnu balsis, lai radītu meža noskaņu.
Lai kā arī mūs apburtu putnu dziedājums, jāatzīst, ka mēs apmierināmies tikai ar daļu no estētiskās informācijas, kuru sniedz putnu balsis. Tas ir izskaidrojams ar to, ka mūsu dzirde tās ierobežotības dēļ jeb, precīzāk, dabisko cilvēcisko īpašību dēļ daudzus augstos putnu balsu virstoņus, kas sniedzas mums nedzirdamo ultraskaņu apgabalā, nespēj uztvert. Mēs neatšķiram arī ātrus trillerus, tas ir, biežas pārmaiņas skaņu skaļumā un augstumā. Pētījumi liecina, ka cilvēks muzikālas modulācijas vislabāk atšķir tad, ja tās nepārsniedz desmit pārmaiņas sekundē. Vēl biežākas skaņu amplitudāli frekvenciālās modulācijas mūsu dzirde uztver kā saplūdušus trokšņus. Taču putnu čivināšana nereti sastāv tieši no šādām biežām modulācijām, kad skaņa vienā sekundē mainās 100 – 400 reizes, un tāpēc mēs tādas pārmaiņas nespējam uztvert
cālēns, vēl atrodoties olā, jau gatavojas ierasties pasaulē, iepazīst perētājas vistas signālus un ar tās starpniecību – ārējās vides galvenās situācijas, ar kurām viņš drīz sastapsies (barība, ienaidnieki, utt.). Tādējādi viņš ierodas pasaulē, jau nedaudz sagatavots savai pagrūtajai un ne visai drošajai cālēna dzīvei.
Kad mazulis no olas izšķīlies, viņa audiosakari ar vecākiem kļūst aizvien sarežģītāki un viņa dzīvē svarīgāki. Vecāki parasti vispirms pabaro to putnēnu, kurš savu izsalkumu pauž ar visskaļāko kliedzienu un, dabiski, ar visplatāk atvērto muti.
Daudziem putniem, kuriem ir izveidojies unikāls aparāts ar apakšējo balseni un attīstītiem rezonatoriem, ir arī fenomenāla muzikālā dzirde. Daži putni spēj atcerēties un ar balss reproducēt ne vien jebkuru melodiju, bet arī citas skaņas ar daždažādām tembra un ritma īpatnībām. Viņi bez grūtībām atkārto citu putnu dziedājumu un pat daudzu dzīvnieku balsis, it kā tos ķircinādami. Tāpēc šos putnus sauc par zobgaļiem.
Amerikā, piemēram, mīt vesela zobgaļputnu dzimta – Mimidae, kas nozīmē “imitatori”. To vidū visplašāk pazīstams ir tā sauktais daudzbalsu zobgaļstrazds, kuram patiesi ir fantastiska atdarinātāja spējas. Mežā zobgaļstrazds atdarina meža putnus, savukārt cilvēka mītņu tuvumā, kā rakstīja arī Brēms, “viņi savā dziedājumā ietver gaiļa dziedāšanu, vistas kladzināšanu, zosu gāgināšanu, pīļu pēkšķēšanu, kaķa ņaudēšanu, suņa riešanu, cūkas urkšķēšanu, kā arī viegli un precīzi atdarina vēja rādītāja džinkstēšanu, iedarbināta zāģa žvīkstēšanu, dzirnavu krakšķēšanu un simtiem citu skaņu”. Savu unikālo spēju dēļ šis putns ieguvis zinātnisko nosaukumu Mimus polyglottus – daudzbalsu zobgaļstrazds jeb imitators, kas runā dažādās valodās. Lielisku atdarinātāju slavu ieguvuši arī Indijas siseņstrazdi jeb mainas un plaši pazīstamais putns – liraste no Austrālijas.
Reklāma
Medņa kurluma noslēpumi
Mednis ir ļoti jūtīgs un piesardzīgs putns. Viņš uzturas tālāk no cilvēkiem nomaļus mežu biezokņos. Mednim ir lieliska dzirde: viņš sadzird cilvēku simt metru attālumā. Taču, skat, kāda bēda: kad mednis sāk zaudēt savai izredzētajai mīlestības serenādes, tad viņš zaudē, kā mēdz teikt, gan galvu, gan dzirdi, turklāt šo vārdu burtiskā nozīmē.
Jau izsenis mednis bijis mednieku kvēles iekāres objekts. Viens otrs medņa tēviņš var būt tītara lielumā: tie ir apmēram seši kilogrami ļoti garšīgas gaļas. Spalvas uz vēdera un kakla ir melnas, uz muguras – gaiši brūnas, ar baltiem plankumiem. Galvu grezno milzīgs āķveida knābis un spilgti sarkanas, samtainas uzacis. Katrs mednieks labi zina šī putna vājību – zaudēt dzirdi riesta dziesmas laikā, un par to dažs labs mednis maksā ar savu dzīvību. Tieši šai brīdī mednieks piezogas pie putna šāviena attālumā. Pašlaik medņu dziesmas diemžēl dzirdamas aizvien retāk: pārāk maz ir palicis medņu apmešanās vietu, kur nebūtu nokļuvis cilvēks un viņa tehnika.
Delfīns – dabas mīkla
Delfīnus cilvēks pazīst no mūžseniem laikiem. Taču līdz pat mūsdienām daudzos aspektos viņi cilvēkam paliek noslēpumainas
būtnes. Viena no apbrīnojamām delfīna mīklām – viņa spējas eholokācijā – ir atminēta pavisam nesen, tikai pirms kādiem 40 gadiem. Šis atklājums cilvēku pamudinājis izpētīt delfīnus un daudzus viņa radiniekus no vaļu kārtas daudz uzmanīgāk.
Pošoties tālā ceļā, mēdz meklēt uzticamus ceļabiedrus. Delfīns ir okeāna valdnieks. Viņš ir apveltīts ar neparastu prātu, spēku, kustīgumu, labsirdību un turklāt ātri iemācās izpildīt jebkuru uzdevumu. Vai varam sev vēlēties vēl piemērotāku palīgu okeāna apgūšanā? Tas viss pēdējos gados cilvēkam licis paskatīties uz delfīnu ar citām acīm. Un atklājies, ka šis dzīvnieks mums uzdod neskaitāmas mīklas.
Mīkla ir jau delfīna izcelšanās. Zoologi tos nosaukuši par sekundārajiem ūdensdzīvniekiem. Zinātne uzskata, ka dzīvība radusies okeānā. Tikai pēc daudziem miljoniem gadu pirmās dzīvās būtnes, kas līdzinās arī mūsdienās sastopamajām senajām zivīm latimērijām., iznāca uz sauszemes, lai uzsāktu tās iekarošanu. Taču dažu sugu dzīvnieki, apguvuši jaunu, sauszemei piemērotu dzīvesveidu, tas ir, ieguvuši ķepas, apmatojumu, spēju elpot ar plaušām, dzemdēt dzīvus mazuļus un barot tos ar pienu, kaut kādu iemeslu dēļ nolēma atgriezties okeānā. Tādus dzīvniekus arī sauc par sekundārajiem ūdensdzīvniekiem (delfīni, vaļi, roņi, valzirgi un citi).
