Pasakās zvēri sarunājas. Atcerēsimies kaut vai R. Kiplinga “Maugli”. Pasakās arī pats cilvēks zina zvēru valodu un ar viņiem sarunājas. Te izpaužas sensens cilvēka sapnis– iemācīties saprast dzīvnieku valodu. Šo sapņu cēloņi ir skaidri: miljoniem gadu ilgi cilvēks pārāk cieši saskaras ar dzīvniekiem, pārāk liela ir viņa atkarība no tiem; dzīvnieki taču ir gan garšīgs un barojošs uzturs, gan apģērbs un daždažādi sadzīves priekšmeti; un galu galā dzīvnieki ir arī nāvīgi ienaidnieki.
Es runaju,tu ari?0
13
0
Esmu izvirzījusi uzdevumu pastāstīt par diezgan jaunu zinātni – bioakustiku, kas pētī, kāda loma dzīvo būtņu pasaulē ir skaņai kā informācijas nodošanas līdzeklim.
Šajā projektā iecerēts apkopot visinteresantākās ziņas par to, kādas balsis ir daudzām dzīvnieku grupām, kurām ir dažāds evolucionārs attīstības līmenis: zivīm, kukaiņiem, putniem, grauzējiem, sikspārņiem, delfīniem, plātņvaļiem, vilkiem, pērtiķiem.
Dabiski, ka vairāk vietas projektā ir atvēlēts būtnēm, kurām akustiskā sistēma ir visaugstāk attīstīta,- putniem, delfīniem un cilvēkam. Pēdējā nodaļa ir veltīta interesantām un maz izpētītām balss īpašībām, kas piemīt pašam “dabas valdniekam” cilvēkam, kuru akadēmiķis L. Orbeli nosaucis par “revolucionārās attīstības kroni”.
Protams, cilvēks salīdzinājumā ar saviem “mazākajiem brāļiem” atrodas kvalitatīvi atšķirīgā, visaugstākajā evolucionārās attīstības pakāpē – gan smadzeņu darbības, gan arī akustiskās komunikācijas ziņā. Taču cilvēka balsij piemīt evolucionāri senas iezīmes, ar kurām tā zināmā mērā ir pielīdzināma augstāko dzīvnieku balsij. Tās ir balss ekstralingvistiskās īpašības, kas klausītājiem dod papildu informāciju – arī par cilvēka emocionālo stāvokli. Uz to, ka šie balss emocionālās izteiksmes elementi cilvēkam ir kopīgi ar augstākajiem dzīvniekiem, norādījis jau Č. Darvins. Kā zināms, tiek uzskatīts, ka uz šo balss īpašību pamata cilvēkam evolūcijas procesā izveidojusies mūsdienu akustiskā runa.
Dzīvnieku valoda
Patiesi, pasakās dzīvnieki sarunājas. Bet kā ir īstenībā? Visiem dzīvniekiem ir balsis, turklāt dažkārt diezgan daudzveidīgas. Vai viņi, izmantojot šīs balsis, spēj cits ar citu sarunāties, nodot cits citam kaut kādu informāciju? Ja spēj, tad ko dzīvnieki var “pateikt” cits sitam? Ko tie domā par sevi, par apkārtējo pasauli, par mums, cilvēkiem? Un vai vispār domā tādā nozīmē, kā mēs izprotam šo jēdzienu?
Visiem šiem jautājumiem pašlaik lielu uzmanību veltī mūsdienu bioloģija un viens no tās interesantākajiem nodalījumiem – bioakustika, kas pētī dzīvnieku akustisko valodu.
Dzīvnieku valoda ir sarežģīta parādība, kas neierobežojas tikai ar akustisko sazināšanās kanālu. Tā, svarīga loma dzīvnieku savstarpējā informācijas apmaiņā piemīt ķermeņa pozām un kustībām. Atņirgtie zobi, saslietais apmatojums, izlaistie nagi pietiekami izteiksmīgi liecina, ka dzīvnieks grasās kauties.
Dzīvnieku pozu un kustību valodā milzīga loma ir astei un ausīm. To daudzie raksturīgie stāvokļi liecina par smalkām noskaņojuma un nodomu niansēm, kuru nozīmi cilvēks, vērojot no malas, nespēj tik skaidri uztvert, turpretī dzīvnieka sugasbrāļi lieliski saprot.
Reklāma
Viens no svarīgākajiem dzīvnieku valodas elementiem ir smaržu valoda. Lai par to pārliecinātos, vajag tikai pavērot suni, kas iziet pastaigā: cik saspringti un rūpīgi tas apošņā visas vietas, kur zīmes atstājuši citi suņi, un turpat atstāj arī savējās. Daudziem dzīvniekiem ir īpaši smarždziedzeri , kas izdala šai dzīvnieku sugai specifisku stipri smaržojošu vielu, kuras pēdas dzīvnieki atstāj uzturēšanās vietās, ar to it kā iezīmēdami savas teritorijas robežas. Skudras, nebeidzamā virtenē skriedamas pa savu šauro taciņu, orientējas pēc smaržas, kuru zemē atstāj pa priekšu skrejošie indivīdi. Un, visbeidzot, skaņu valodai dzīvnieku eksistencē ir kāda īpaši svarīga nozīme. Lai iegūtu informāciju ar pozu un kustību valodas palīdzību, dzīvniekiem cits citam jāredz. Saržu valoda tiek lietota tad, ja dzīvnieks atrodas netālu no tās vieta, kur pašreiz ir vai nesen bijis cits dzīvnieks. Skaņu valodas priekšrocība ir tā, ka dzīvniekiem iespējams sazināties, cits citam neredzot, piemēram, pilnīgā tumsā vai lielā attālumā.
Svarīga dzīvnieku valodas īpatnība ir tās emocionālais raksturs. Šīs valodas krājumā ir šāda tipa izsaucieni: “Uzmanību!”, “Esiet piesardzīgi – briesmas!”, “Glābjas, kas var!”, “Sargies!” un tamlīdzīgi. Par to mēs varam pārliecināties, pētot dažādu dzīvnieku akustisko signālu nozīmi.
Nu, un tomēr – vai dzīvnieki var runāt cilvēka balsī? Izrādās, ka var! Sensāciju izraisīja ronis vārdā Hūvers, kurš dzīvo Amerikas pilsētas Bostonas akvārijā. Apmeklētājus viņš sagaida ar draudzīgu sveicienu: ”How do you do?” (angl. – “Kā klājas?”) Hūvera balss ir dziļš bass. Stādīdamies priekšā apmeklētājiem, viņš nosauc savu vārdu.
Reklāma
Taču viesi vēl neapgūst atjēgties no aizkustinājuma, kad Hūvers, draudīgi bolīdams acis un izvērsdams ūsas, var viņus pārsteigt ar uzkliedzienu: “Vācies prom!” Pēc zoologu domām, Hūvers ir pasaulē pirmais zīdītājdzīvnieks, kas prot runāt. Mēģinājumus atdarināt cilvēka runu viņš uzsācis, dzīvodams akvārijā septīto gadu, un desmitajā gadā ir sasniedzis pilnību. Tiesa, pagaidām Hūvers imitē samērā nedaudz vārdu. Un tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka viņam piemīt “talants” atdarināt skaņas.
Kā tiek pētīta dzīvnieku valoda un kas īsti mums dod pamatu teikt, ka dzīvnieku balss skaņas kalpo viņiem par sazināšanās un savstarpējās saprašanās līdzekli? Protams, to mums ļauj apgalvot pat vienkārša dzīvnieku novērošana, kuru praktizēja arī kādreizējie naturālisti, piemēram, Č. Darvina laikos.
Taču mūsdienās zinātnei nāk palīgā modernā tehnika. Piemēram, ar magnetofona palīdzību var noteikt, kāda nozīme ir balss skaņām kā signālam.
Gaišā saulainā dienā rezervātā draiskojās pērtiķu bars. Te pēkšņi debesis aizklāja mākonis un sāka līt lietus. Pērtiķi kliegdami paslēpās zem nojumes. Viņu balsis tobrīd tika ierakstītas magnetofonā. Kādā citā tikpat saulainā dienā, kad lietus nemaz nebija gaidāms un pērtiķi atkal draiskojās, šo magnetofona ierakstu reproducēja. Pērtiķi, izdzirduši savus kliedzienus, tūlīt traucās uz nojumi. Tātad ir pamats domāt, ka pērtiķu valodas leksikonā ir skaņas, kas apzīmē lietu.
Reklāma
Dzīvnieku lielākā daļa balsi izmanto, lai kaut ko paziņotu citiem dzīvniekiem, t.i., komunikācijas nolūkos. Taču dzīvnieku vidū ir arī tādi, kas evolūcijas procesā iemācījušies savu balsi izmantot orientācijai apkārtējos apstākļos, barības iegūšanai un arī par navigācijas līdzekļiem. Tie ir tā sauktie eholocējošie dzīvnieki, pie kuriem pieder sikspārņi, delfīni un arī daži putni.
Šie dzīvnieki izdod īsus akustiskus klakšķus, kas ar skaņas ātrumu (340 metrus sekundē gaisā un 1500 metrus – ūdenī) traucas apkārtējā telpā, “uzduras” dažādiem šķēršļiem un atbalss veidā atgriežas pie dzīvnieka, kas šīs skaņas ir raidījis. Atbalsotos signālus uztverdams ar savu jūtīgo ausi, eholocējošais dzīvnieks uzzina, kādi šķēršļi atrodas viņa ceļā, kā arī pēc dzirdes noteic šo priekšmetu raksturu. Tas iespējams tāpēc, ka atšķirīgu priekšmetu atstarotai atbalsij nav vienāds raksturs.
Tev patiks šie raksti
