Eldorado un Persijs Fosets
El Dorado (Spāniski 'El Dorado' - 'zeltītais') - leģendāra bagātību zeme Dienvidamerikā.
Nosaukums radies no leģendārās zelta pilsētas, ko spāņi 16. gadsimtā meklēja Amerikā, Orinoko un Amazones krastos. Leģenda aizsākusies 1530. gados ar nostāstu par kādu mūsdienu Kolumbijas teritorijā esošas indiāņu cilts virsaiti, kas reliģisku svētku laikā apklāj sevi ar zelta putekļiem un ar apzeltītu plostu un pavadoņiem ieplosto dzidrā Andu kalnu ezerā.
Kopš 1541. gada, kad Eldorado meklējumos devās Gonzalo Pizarro, līdz pat mūsdienām džungļu biezoknī bez pēdām pazuduši simtiem iekarotāju un pētnieku – viss viens, vai tās bijušas mazas ceļotāju grupiņas vai rūpīgi plānotas vērienīgas ekspedīcijas. Amazones upes baseins joprojām ir viena no vismazāk izpētītajām teritorijām Zemes virsū; no iztekas līdz Atlantijas okeānam upe līkumojot veic ceļu, kas ir lielāks nekā attālums no Parīzes līdz Ņujorkai, bet tās krastos vietas pietiktu gandrīz visiem ASV štatiem, nemaz nerunājot par Eiropas valstīm. Saskaņā ar Brazīlijas valdības informāciju, džungļos mīt vismaz sešas vietējo iedzīvotāju ciltis, kam nav nekādu kontaktu ar pārējo jeb “moderno” pasauli. Džungļu neviesmīlīgums pret mēģinājumiem tos izpētīt ir bijis viens no argumentiem 19. gadsimtā dzimušajai zinātniskajai pārliecībai, ka šādos, cilvēkiem – ar cilvēkiem, protams, saprotot vienīgi “civilizētās” Rietumu pasaules pārstāvjus – naidīgos dabas apstākļos nevarēja izveidoties nekāda attīstīta civilizācija.
Angļu ceļotājs Pērsijs Harisons Fosets 1925. gadā posās septītajā ekspedīcijā uz Amazones džungļiem. Viņam bija piecdesmit septiņi gadi.
Laikā no 1906. gada līdz 1916. gadam Fosets sešu ekspedīciju gaitā pamazām vien bija nonācis pie pārliecības, ka teorijas par ģeogrāfisko determinismu ir aplamas, un džungļu dziļumā varētu būt apslēptas senu attīstītu civilizāciju pilsētu drupas. Šāda pieņēmuma pamatā bija gan dažādās vietās ārpus cilvēku apmetnēm uzietas māla trauku lauskas, gan vietējo iedzīvotāju dzīvesveida novērojumi, piemēram, fakts, ka daudzām ciltīm bija pazīstamas visai apjomīgu pārtikas krājumu veidošanas metodes. Visbeidzot Fosets Riodežaneiro bibliotēkā bija uzgājis ar 1753. gadu datētu sējumu – “Vēsturisks lielas, apslēptas un ļoti senas pilsētas apraksts”, kura autors bijis kāds portugāļu algotnis jeb bandeirante. “Pēc drupu lieluma varēja labi izsecināt tur kādreiz valdījušo diženumu, kā arī to, cik savos ziedu laikos šī vieta bijusi apdzīvota un plaukstoša,” bija apgalvots senajos rakstos. Fosets nelietoja nosaukumu “Eldorado” un diezin vai cerēja atrast pilsētu, kuras iedzīvotājiem zelta būtu tik daudz, ka viņi to samaltu putekļos un ar tiem appūstu viens otru, izmantojot niedru caurulītes. Būdams pieredzējis ceļotājs un pašmācīts zinātņu vīrs, viņš meklējamo pilsētu apzīmēja vienkārši ar burtu “Z”. Šādas izvēles iemeslu viņš nekur savos pierakstos nav paskaidrojis – iespējams, tāpēc, ka pašam šķitis pašsaprotami “pēdējo lielo atklājumu”, kas “aizsāks jaunu lappusi cilvēces vēsturē” (tā 1925. gada ekspedīcijas mērķis raksturots tā laika avīzēs), apzīmēt ar alfabēta pēdējo burtu.
Ar viņu kopā mūžamežā devās viņa 21 gadu vecais dēls Džeks un Džeka labākais draugs Reilijs Rimmels – abi loloja vairāk vai mazāk pamatotus sapņus kādudien kļūt par kino zvaigznēm, pat ja par to tobrīd liecināja vienīgi ar breolīnu pieziesti mati un rūpīgi koptas “Klārka Geibla ūsiņas”. Toties Fosets bija pieredzes bagāts un godalgots ceļotājs. 1916. gadā, pēc atgriešanās no sestās ekspedīcijas, “Amazones Livingstonam,” kā viņu mēdza dēvēt presē, ar karaļa Džordža V svētību tika piešķirta Karaliskās ģeogrāfu biedrības zelta medaļa “par ieguldījumu Dienvidamerikas kartogrāfijā”. “Fosets iezīmēja laikmeta beigas,” 1953. gadā tika rakstīts viņam veltītā publikācijā LondonasGeographical Magazine. “Viņu varētu pat dēvēt par pēdējo ceļotāju individuālistu. Aeroplāni, radio sakari, organizētas modernās ekspedīcijas ar lielu finansējumu – tā visa vēl nebija. Bija tikai stāsts par drosmīgu cilvēku iepretī džungļiem”. Salīdzinājums ar Nīlas iztekas meklējumu laikā no dizentērijas izraisītas iekšējas asiņošanas mirušo skotu ceļotāju un misionāru Deividu Livingstonu gan Fosetam izrādījās liktenīgs – viņa mazā ekspedīcija iegāja džungļos un pēc neilga laika pazuda.
Ceļotāju meklēšana turpinājās vēl daudzus gadu desmitus un, varētu teikt, nav apsīkusi vēl aizvien. Kādu laiku tai sekoja arī Latvijas prese, un interese par šo notikumu arī šeit nebija norimusi vēl 12 gadus pēc ekspedīcijas pazušanas: “Sākumā Anglijā saņēma pētnieku vēstules, kurās tie aprakstīja ceļu gar Amaconas upi un vēstīja, ka ekspedīcijai sagaidāmi labi panākumi. Vēlāk pienāca ziņas, ka viens no ekspedīcijas dalībniekiem mazliet saslimis. Šī bija pēdējā vēsts,” 1937. gadā ziņoja laikraksts Brīvā Zeme. “Pēc vairākiem gadiem, ceļojumā pa Brazīliju, angļu inženieris Kurtvils bija sastapis kādu balto, un radās doma, ka tas ir viens no pazudušajiem. Kāds amerikāņu zinātnieks noorganizēja ekspedīciju, lai sniegtu baltajiem palīdzību. Amerikāņi pārmeklēja, visu norādīto apgabalu, bet neatrada neviena baltā. Tāds pats liktenis bija nākošai angļu ekspedīcijai. Trešā ekspedīcija, ko vadīja komandants Diots, noskaidroja, ka meklētie aizgājuši bojā. Divi vērtīgi atradumi apstiprināja šos apgalvojumus: Foseta rokas soma, kas atradās kādā indiāņu būdā, un no viena instrumenta nokritusi sudraba plāksnīte, kas karājās kādai jaunavai kaklā. Tuvākie Foseta draugi vēl tomēr neapmierinājās ar šīm liecībām. Kur tad palikuši divi pārējie ekspedīcijas locekļi?
1932. gadā devās ceļā ceturtā ekspedīcija. Tā atklāja kādu kapu, par kuru indiāņi paskaidroja, ka tur esot nonāvēta svešinieka atdusas vieta, bet, vai šis svešinieks ir bijis Fosets, to ekspedīcijas dalībniekiem nav izdevies noskaidrot. Pagāja atkal vairāki gadi, kad nekā nedzirdēja par Fosetu. Tad, pēkšņi, kādā dienā viens no Brazīlijā nodarbinātiem eiropiešiem – uzraugiem ieraudzījis uz ceļa guļam teodolitu. Instruments bijis pilnīgā kārtībā. To tuvāk apskatot, noskaidrojies, ka tas noteikti ir Foseta instruments, un ka tas nav varējis uz ceļa gulēt ilgāk par dažām stundām.”
Meklējumus un minējumus apgrūtināja fakts, ka neviens, izņemot pašu Fosetu, nezināja iecerēto ekspedīcijas maršrutu un pat sākuma punktu. Fosets to bija turējis slepenībā, baidīdamies no konkurences. Par galveno sāncensi viņš uzskatīja amerikāņu multimiljonāru un Foseta acīs, iespējams, nicināmu moderno laiku ceļotāja iemiesojumu Aleksandru Hamiltonu Raisu, kas džungļos lauzās, nodrošinājies ar visiem jaunākajiem tehnikas izgudrojumiem. Savukārt Fosets bija “pēdējais no ievērojamajiem Viktorijas laika ceļotājiem, kas neizpētītās teritorijās devās, bruņots gandrīz vienīgi ar mačeti, kompasu un gandrīz vai pārdabisku mērķtiecību” – šādi viņu raksturojis žurnāla The New Yorker reportieris Deivids Granns, kuru 2004. gadā bija pārņēmusi doma par Foseta un viņa ceļabiedru likteņa noskaidrošanu. Stāstam par Fosetu viņš bija pievērsis uzmanību, vācot materiālus rakstam par Artura Konana Doila nāves noslēpumainajiem apstākļiem – 1912. gadā iznākušo Doila romānu “Zudusī pasaule” lielā mērā bija iedvesmojuši tieši Foseta ceļojumi.
Foseta meklējumu vēsture, kas sākās jau pavisam drīz pēc viņa noslēpumainās pazušanas, nepilna gadsimta laikā ir izvērtusies gandrīz tikpat traģiska un piedzīvojumiem bagāta kā centieni atklāt Eldorado. Viens no pēdējiem mēģinājumiem izdibināt ceļotāja likteni notika 1996. gadā. Brazīliešu baņķieris Džeimss Linčs organizēja vērienīgu ekspedīciju, kurā tika izmantotas speciāli būvētas saliekamas laivas, apvidus auto, lidmašīnas un dažādas citas tehniskas palīgierīces. Strauji iesākto ceļojumu pārtrauca sastapšanās ar sākumā visai miermīlīgu indiāņu cilti, kuras noskaņojums krasi mainījās brīdī, kad pie viņu apmetnes nolaidās ceļotāju lidmašīna. No gūsta un, iespējams, arī nāves, ekspedīcijai izdevās atpirkties, indiāņiem atstājot pilnīgi visu savu mantību aptuveni 30 000 dolāru vērtībā. Krietni vien traģiskāk beidzās 29 dimantu meklētāju klejojumi džungļos – nelūdzot vietējo cilšu piekrišanu, viņi 2004. gadā bija iegājuši vienā no Brazīlijas indiāņu rezervātiem un tur nosisti ar nūjām. Bez aizdomu pilniem un ar nūjām, saindētām bultām, dzeloņiem un šķēpiem bruņotiem vietējiem iedzīvotājiem ceļotājus džungļos vēl aizvien apdraud plēsīgi dzīvnieki, indīgas čūskas, dažādi kukaiņi un parazīti. Šajā ziņā lielā daļā Amazones mūžamežu viss ir tāpat kā Foseta vai pat Agirres laikā, un neko daudz nav spējis mainīt nedz kaučuka iegūšanas drudzis 19.-20. gadsimtu mijā, nedz mežonīgā koksnes ieguve līdz pat mūsdienām.
