Ebreju bēgļi1

Ebreju bēgļi Latvijā 1933–1940
Vēsturiskais apskats.
Ebreju bēgļu jautājumu pasaulē radīja Hitlera nākšana pie varas Vācijā, nacionālsociālisma rasistiskā politika, ebreju sākotnējā diskriminācija un vēlākā fiziskā iznīcināšana, kā arī hitleriskās Vācijas agresīvā ārpolitika, kuras rezultātā 1938. gadā tika anektēta Austrija, bet 1939. gadā – visa Čehoslovākija.Laikposmā no 1933. gada sākuma līdz 1939. gada vasaras beigām ebreji vēl varēja dažādā veidā atstāt Vāciju, okupēto Austriju un Bohēmiju–Morāviju (t.i., tieši Vācijā iekļautos bijušās Čehoslovākijas čehu apdzīvotos rajonus). Ebrejiem bija ārkārtīgi ierobežotas iespējas atstāt Poliju, kad tur 1939. gada septembrī iebruka Vācija. Ebreju bēgļi faktiski varēja rast patvērumu tikai divās valstīs – daļa devās uz Polijas austrumiem un nonāca padomju okupētajos rajonos, pavisam neliels skaits no vairāk nekā trīs miljoniem Polijas ebreju atrada patvērumu kaimiņvalstī Lietuvā (sīkāk par to turpmāk). 1933. gadā, kad Hitlers nāca pie varas, Vācijā bija 502 800 ebreju; Austrijā – aneksijas brīdī 1938. gada martā – 180 000 ebreju, Čehoslovākijā valsts iznīcināšanas sākumā 1938. gada septembra beigās – vairāk nekā 200 000 ebreju, no kuriem 20 000–25 000 dzīvoja Sudetijā, bet 118 000 – Bohēmijā un Morāvijā. Patvērumu Čehoslovākijā bija atradis arī tūkstošiem ebreju bēgļu no Vācijas un tikko anektētās Austrijas. Laikā no 1933. līdz 1939. gada septembrim nacistisko reihu (ieskaitot okupētās zemes) atstāja 360 000–370 000 ebreju.
Bēgļu kustībai bija pieci posmi. Pirmais: no Hitlera nākšanas pie varas 1933. gada janvārī līdz 1935. gada septembrim, līdz Nirnbergas likumu ieviešanai; bēgļu skaits šajā laikā bija neliels un viņiem bija atļauts izvest diezgan lielu daļu privāto mantu un ietaupījumu. Otrais: no Nirnbergas likumu ieviešanas līdz 1938. gada martam, līdz Austrijas anšlusam; bēgļu skaits šajā laikā pieauga, kā arī tika ieviesta viņu īpašuma konfiskācija. Trešais: no Austrijas anšlusa līdz 1938. gada novembrim – “kristāla naktij” Vācijā; bēgļu skaits dramatiski pieauga, īpaši no Austrijas; ebrejus sāka pārņemt panika, ko pastiprināja īpašumu konfiskācija. Ceturtais: no 1938. gada vēla rudens, “kristāla nakts”, līdz Čehoslovākijas galīgai iznīcināšanai 1939. gada martā. Piektais: no 1939. gada marta līdz Otrā pasaules kara sākumam, tas ir pēdējais posms, kuram raksturīga bija haotiska bēgšana.
Ārvalstu reakciju uz bēgļu problēmas negaidīto rašanos sākotnēji raksturoja ne tik daudz negatīva nostāja pret bēgļu uzņemšanu, cik pilnīga nesagatavotība tai (nesagatavotību vēl pastiprināja tas, ka Eiropas valstis un ASV tikko sāka atkopties no pasaules ekonomiskās krīzes) un pārsteigums. Pirmā posma ietvaros, kad bēgļu skaits bija samērā neievērojams, Eiropas valstīs bija raksturīga diezgan liela atsaucība pret bēgļu uzņemšanu. Jāievēro arī tas, ka Eiropas valstu vairākumam bija bezvīzu režīms ar Vāciju, kā arī ar Austriju un Čehoslovākiju, tāpēc Vācijas pavalstnieki varēja uzturēties citās zemēs bez īpašas atļaujas parasti līdz trīs mēnešiem (tiesa, Latvijā tikai vienu mēnesi). Pirmā posma laikā, kad Vācijā vēl netika īstenoti visbrutālākie soļi pret ebrejiem, viņiem netika atņemta Vācijas pase un daudzi no izbraukušajiem pat cerēja atgriezties un neatzina sevi vai netika atzīti ārvalstīs par bēgļiem. Visās valstīs, kuras uzņēma ebreju bēgļus, viņu uzturēšanas izdevumus šajā laikā sedza vietējās ebreju kopienas un dažāda veida vietējās un starptautiskās organizācijas, nevis attiecīgās valstis (izņemot atsevišķus gadījumus, kas attiecināmi uz ievērojamiem ebreju zinātniskajiem un kultūras darbiniekiem). Otrajā posmā, bēgļu skaitam palielinoties, ārvalstu nostāja kļuva nelabvēlīgāka. Zīmīgi, ka arī ebreju kopienas, īpaši Anglijā un ASV, bija ļoti vēsas pret liela skaita bēgļu uzņemšanu, baidoties, ka tas pastiprinās antisemītismu, kā arī nevēloties sevi apgrūtināt ar tik smagu nastu. Efektīvākas palīdzības sniegšanu bēgļiem apgrūtināja asas domstarpības pašu ebreju organizāciju vidū, kas nespēja vienoties gandrīz nevienā jautājumā. Šajā laikā – 1936. gadā Somija, kurā bija ļoti maza ebreju kopiena (aptuveni 2000 ebreju), jau nolēma ierobežot ebreju – “.. nevēlamu emigrantu, ekonomisko un citu apstākļu dēļ ..” – iebraukšanu. Somijai sekoja Zviedrija, kura 1937. gadā modificēja bēgļu uzņemšanas likumu, ietverot tanī normu, ka bēgļi var tik uzņemti, ja tas “neapdraud nacionālās intereses”; likuma īstenošana veicināja nelabvēlīgāku nostāju pret ebreju bēgļiem. Trešā posma ietvaros notika starptautiska Eviānas (Francija) konference 1938. gada jūlijā, mēģinot starptautiski atrisināt bēgļu problēmu. Konference beidzās neveiksmīgi. Negatīvā nostāja pret bēgļiem pieauga pat tādās liberālās valstīs kā Zviedrija, Dānija, Holande. Zviedrija pēc sarunām ar Vāciju akceptēja, ka vācu iestādes iespiedīs Vācijas ebreju pasē sarkanā krāsā burtu “J” (Jude), pēc kura tūlīt varēs atpazīt ebrejus. Šo kaunpilno zīmogu atzina arī citas valstis, to skaitā Šveice. Vairākās valstīs pastiprinājās protesti pret ebreju uzņemšanu, piemēram, Upsalas (Zviedrija) ārsti pieprasīja neuzņemt ebrejus – ārstus bailēs par savām darbavietām. Sociāldemokrātiskajā Zviedrijā manifestēja pret ebreju iebraukšanu ar lozungiem: “Zviedrija – zviedriem”. Šajā laikā sākās bezvīzu režīma ar Vāciju atcelšana daudzās valstīs un vīzu režīma ieviešana, kas apgrūtināja bēgļu iebraukšanu. Piektā – pēdējā posma laikā, nespējot tikt galā ar bēgļu kustību, vairākas valstis pat ieviesa bēgļu nometnes, kas uzlika finansiālu slogu attiecīgo valstu pleciem.

Latvijas ebreju kopienas lomu bēgļu uzņemšanā un nodrošināšanā ar iztiku Latvijā. Pētījumā par bēgļiem uzskatīti ebreji no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas, kuriem draudēja nacistu terors un pat fiziska iznīcināšana. Pētījumā nav pievērsta īpaša uzmanība Polijas un Lietuvas, kā arī dažu citu valstu ebrejiem, kuri ieradās Latvijā daudz lielākā skaitā nekā no Vācijas (sīkāk – darba gaitā), meklējot Latvijā darbu un labāku iztiku, nevis bēgot no represijām. Fizisks terors pret ebrejiem netika vērsts ne Polijā, ne Lietuvā. Speciālu pētījumu par ebreju bēgļiem Latvijā nav, kaut gan pastāv plaši izplatīts viedoklis – iespējams, tieši tāpēc, ka nav pētījumu, – ka Latvija ir bijusi īpaši labvēlīga pret bēgļiem. Pazīstamais Izraēlas vēsturnieks Dovs Levins ir atzīmējis, ka Latvijā 1940. gadā ebreju skaits ir bijis tuvu 100 000 un šis skaits ir palielinājies tāpēc, ka Latvijā atradušies vairāki tūkstoši bēgļu. Pētniece no ASV Ģ. Šneidere uzskata, ka aptuveni 600 Austrijas ebreju atraduši patvērumu Latvijā pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā (uzreiz jāsaka, ka šis skaitlis ir neprecīzs un pārāk liels). Andrievs Ezergailis ir izsvēris, ka Latvija ir turējusi savas robežas atvērtas ebreju bēgļiem līdz pat 1939. gadam, pat tad, kad robežas slēdza citas valstis, piemēram, Zviedrija.