Šis ir stāsts par kādu dzelzceļu Taizemē, kurš vēsturē ir iegājis kā viens no šausminošākajiem objektiem pasaulē.
Dzelzceļš uz elli58
19. gadsimta beigās arvien aktuālāka kļuva ideja par dzelzceļa būvēšanu starp Birmu un Ķīnu, kura stieptos cauri Taizemei. Patiesībā tā bija britu valdības vīru ideja, bet bez pietiekošiem finanšu un darbaspēka līdzekļiem šī ideja bija uz izjukšanas robežas. Tomēr, sākoties Otrajam pasaules karam, ideja atdzima, jo šāda dzelzceļa līnija ļoti noderēja militāro operāciju veikšanā un karavīru pārvadāšanai uz Birmas fronti.
Sākotnēji bija plānots, ka dzelzceļa celtniecībā tiks izmantoti profesionāli strādnieki no Āzijas, jo atrast citu darbaspēku bija neiespējami. Tomēr tad notika negaidīts pavērsiens. 1942. gadā, japāņu karaspēkam, iebrūkot Singapūrā un Indonēzijā, par kara gūstekņiem tika saņemti vairāk nekā 240 tūkstoši cilvēku. Starp tiem bija gan vietējie civiliedzīvotāji, gan Sabiedroto armijas karavīri. Neviens netika šķirots, jo dzelzceļa izbūvei nepieciešamā darbaspēka nodrošināšana tobrīd bija primārais uzdevums. Tika sagūstīti tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Tādējādi viens no nežēlīgākajiem un upuriem bagātākajiem celtniecības projektiem pasaules vēsturē varēja sākties...
Ieslodzītie tika nosūtīti uz plānotā dzelzceļa celtniecības vietu. Turpmākos mēnešus cilvēki bija spiesti burtiski klintī izcirst eju jaunajam dzelzceļam, strādājot neciešamos apstākļos. 1942-1943. gadā dzelzceļa celtniecībā piedalījās vairāk nekā 60 tūkstoši kara ieslodzīto, daudzi no kuriem smagajos darba apstākļos neizdzīvoja.
Šiem cilvēkiem klintī nācās izrakt eju vietām līdz pat 20 metru dziļumā ar minimālu aprīkojumu (nelieli āmuri, cirtņi, lāpstas). Un tas viss bija jāizdara ciešot badu, apsargu sitienus un ņirgāšanos, strādājot gandrīz 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Medicīniskā palīdzība nevienam netika sniegta, pat ja savainojumi un veselības problēmas bija nāvējošas.
Mirušie tika aizvietoti ar nākamo ieslodzīto grupu, turpinot celtniecību pāri līķu kaudzēm. Gandrīz 70 cilvēkus vardarbīgi nogalināja apsardze, daudzi mira no slimībām kā malārija. Naktīs gaisma tika uzturēta ar lieliem ugunskuriem. Blāvajā ugunskuru gaismā redzamais skats ar līķiem un bada nomocītajiem cilvēkiem, izdzīvojušajiem radīja elles iespaidu. Ar laiku viņi savu nežēlīgo darba vietu nosauca par “Elles eju”.
Laika posmā no 1942. līdz 1945. gadam “Elles ejā” mokošā nāvē mira vairāk nekā 130 tūkstoši cilvēku. Lai arī dzelzceļa līnija tika pabeigta, tā regulāri tika bombardēta un daudzi tās posmi tika sagrauti, līdz ar to tūkstošiem cilvēku dzīvības bija zudušas velti. Tagad uz toreizējām šausmām, ko nes šī dzelzceļa līnija, norāda vien dažādas piemiņas plāksnes un citi piemiņas atribūti visā pamestā dzelzceļa garumā. Radi brauc uz šo vietu un noliek ziedus, zinot, ka kaut kur starp akmeņu kaudzēm atdusas viņu senči
Šis dzelzceļš ir kā sava veida brāļu kapi, jo šeit atdusas Sabiedroto karaspēka karavīri, kuriem tā arī nebija lemts atgriezties no šīs elles zemes virsū. Viņu mirstīgās atliekas tika apraktas klinšakmeņu kaudzēs, kur to gūstā paliks mūžīgi. Pastāv nostāsti, ka naktīs šo cilvēku dvēseles klīst pa veco dzelzceļu, nespējot rast mieru.
Simboliski, bet tiek lēsts, ka uz katru sliežu pamatā ielikto koka brusu bija viens upuris. Kopā apmēram 120 tūkstoši...