Džeimsa Alisona sakrātās 2. pasaules kara fotogrāfijas4

Karš, tā ir liekulība. Ģenerāļi mīkstos krēslos skatās uz kartēm un domā kā sakaut ienaidnieku. Neizbēgami ir tas, ka bojā ies daudz cilvēku, kuriem ir vienalga par ģenerāļu plāniem. Tāpat ģenerāļi nepiedzīvos kara šausmas kā to izjutīs parast kareivis, skatoties kā tiek nošauti biedri, ar kuriem viņš kopā karo. Parastajiem cilvēkiem ir vienalga par tā dēvētajiem "ienaidniekiem", bet viņiem nākās doties karā un nogalināt.

Domājiet, ka visas fotogrāfijas no 2. pasaules kara ir bijušas publicētas? Arī šajā gadījumā ir darīšana ar pieņemamām un noraidām fotogrāfijām. Rakstnieks Džeimss Allisons 2. pasaules kara laikā ievēroja, ka daudzas fotogrāfijas tiek vienkārši noraidītas, tās nepublicē. Viņš paprasīja atļauju "Houston Press", vai viņš var paturēt noraidītās fotogrāfijas. Uz kara beigām viņam savācās vairāk par 4600 noraidītām fotogrāfijām.

1977. g. viņš šo kolekciju novēlēja Arkanzasas Zinātnes un Vēstures muzejam. Tās nav sliktas fotogrāfijas, ko var redzēt zemāk, tie ir slikti redaktori, kas baidās publicēt fotogrāfijas, kurās patiešām atklājas cilvēku ciešanas 2. pasaules karā.

Ja katrs spētu saprast cik daudz ciešanu rodas kara rezultātā, kā ģenerālis, tā arī kareivis, tad neviens negribētu karot. Mums dažkārt gribās kļūt par varoņiem, iegūt uzvaru, bet tas šajā gadījumā ir zaudējums kādam. Padomājiet, kā jūtās zaudētājs. Nav runa par to, vai viņš ir to pelnījis, bet kā patīk uzvara virs līķu kaudzēm?