Notikumi, kuri norisinājās 1940. gada maijā un jūnijā ir divpusīgi, gan kā pilnīga izgāšanās, gan kā brīnums. Priekš Francijas, tā bija galīgā sakāve, jo divu mēnešu laikā tika zaudēta visa valsts.
Notikumi, kuri norisinājās 1940. gada maijā un jūnijā ir divpusīgi, gan kā pilnīga izgāšanās, gan kā brīnums. Priekš Francijas, tā bija galīgā sakāve, jo divu mēnešu laikā tika zaudēta visa valsts.
Tomēr, priekš Lielbritānijas, tā bija brīnumaina izglābšanās, kura uzturēja kaujas sparu nākotnei, jo tika izglābti aptuveni 300 tūkstoši karavīru, no dažādām valstīm. Tā laika prejmers Vinstons Čērcils teica savu slaveno runu We Shall Fight on the Beaches/Mēs cīnīsimies piekrastēs, jeb ''kari netiek uzvarēti ar evakuācijām''. Brīnumainā izglābšanās no vāciešu Blitzkrieg/Zibenkara bija noteikti uzskatāms kā sasniegums, jo tika izglābta arī daļa francūžu spēku.
Kā tas notika? Spēcīgajai Francijas un Lielbritānijas alliancei bija pietiekami daudz karavīru, ieroču un tehnoloģiju, neviens nespēja iedomāties tik ātru sakāvi, varbūt izņemot pašus vāciešus. Bija pienākusi jaunā kara ēra, kurā dominēja tanki un lidmašīnas. Dunkirkas evakuācija bija kā mācība, ka jārēķinās ar jaunajiem kara paņēmieniem, kas deva sabiedrotajiem laiku tieši tam.
Kopā sabiedrotajiem (Francija, Lielbritānija, Hollande, Beļģija un Luksemburga) bija aptuveni 3 miljoni karavīru, neskaitot Francijas dienvidu fronti pret itāļiem. Diemžēl, arī vāciešiem bija gana daudz karavīru, lai mērotos ar spēkiem.
Francūži pārāk paļāvās uz Mažino līniju, nocietinato robežu no Vidusjūras līdz Luksemburgas robežai. Beļģijas robežu sargāja Ardēnu meži, caur kuriem itkā būtu neiespējami tikt cauri ar tanku armijām. Vēl bez tā, tika likta cerība uz beļģiem, kuri kā Pirmajā pasaules karā, tā arī šoreiz aizturētu vāciešus uz ilgāku laiku.
Lielākā kļūda bija tāda, ka francūži gatavojās tādam pašam karam kāds bija Pirmais pasaules karš. Īpatsvars tika likts uz artilēriju un ierakumiem, maz bija domāts par prettanku un pretgaisa aizsardzību, kas izrādījās liktenīgi. Līdz ar to tas nesagādāja nekādas problēmas vācu Luftwaffe, lai notīrītu ceļu tanku armijām.
Kartē redzams Dunkirkas reģiona ielenkums.
Jau 16. maijā vācieši bija tikuši cauri Ardēnu mežiem, un traucās uz Lamanšu, lai aplenktu francūžu un britu spēkus.
28. maijā padevās beļģu spēki, kas visu smagumu uzmeta britiem ekspedīcijas spēkiem (BEF kartē redzams). Jau tika viedoti plāni evakuācijai pa jūru. Kad par to izdzirdēja francūži, tas viņus sadusmoja, jo viss izskatījās tā, ka briti viņus pametīs likteņa varā. It īpaši pēc vairāku tūkstošu britu padošanās priekšējās pozīcijās, kur viņus burtiski noslaucīja vācu tanku spēki.
Laikam ritot britu pozīcijas pie Dunkirkas bija pēdējās palikušās, bet ar nodomu, jo tā bija pati piemērotāka vieta evakuācijai. Čērčils izdeva pavēli operācijas Dynamo sākšanai, jeb lielākajai evakuācijai vēsturē. Lai gan jau 28 tūkstoši karavīru līdz šai operācijai tika evakuēti, un 7 tūkstoši vel īsu laiku pirms pašas operācijas, briti saprata, ka nepietiks tikai ar Karaliskās flotes kuģiem.
Kamēr vācieši bombardēja Dunkirkas piekrasti, briti vāca kopā jebkādas peldošas ierīces, kuras spēja pārvadāt cilvēkus. Lielāka daļa bija civilie ūdens transportlīdzekļi. Aptuveni 700.
Kamēr vācieši arvien ātrāk pietuvojās pilsētai, Britu Ekspedīcijas grupai bija arvien grūtāk nodrošināt karavīrus ar ūdeni un pārtiku. Liela daļa kareivju paši brida ūdenī līdz kaklam, kur vairākas stundas gaidīja kuģus. Tomēr, beigās tika izglābti 336 tūkstoši karavīru. Bet ar lielu pašuzupurēšanos, aptuveni 40 tūkstoši karavīru palika avangardā un aizturēja vāciešus, lielāka daļa no vieniem krita kaujas laukā.
Lielāka daļa šo evakuēto kareivju atgriezās tajās pašas piekrastēs 4 gadus vēlāk D-dienā. Tomēr, līdz tam vēļ bija ilgs laiks gaidāms, jo tikko sākās Kauja par Britu salām, bet tas jau ir cits stāsts!
Hmm, un ne vārda par to, ka vācieši ļāva Britiem noorganizēt šo evakuāciju un pamest Franciju.
P.S. 1940.gadā tāda lieta kā "Tanku armija" vēl nemaz neeksistēja, ne Sabiedrotajiem, ne vāciešiem. Pat tanku korpusu vēl nebija, tikai tanku divīzijas.
Un tā viņi arī atdeva pusi Eiropas afrikāņiem otru pusi aziātiem.
Kaut kas priecājas, bet īsti gudri cilvēki saprot, ka sabiedrotie pardalīja Eiropu, bet vadonis gribēja apvienot.
Ļoti virspusējs raksts...
Veiksmīgās evakuācijas pamatā bija fakts, ka vācu armija apturēja tālāku virzību uz dažām dienām. Tehniski nebija problēmu iznīcināt, vai saņemt gūstā sabiedroto armiju.
Pastāv teorija, ka hitlers gribēja un cerēja vienoties ar Lielbritāniju kļūt par sabiedrotajiem, tāpēc atļāva evakuēties tiem 300 000 karavīru no kuriem lielākā daļa bija angļu kartavīri....
Cik es zinu, tad latviski tā ir Dinkerka. Vismaz tā bija līdz šim ierasts lasīt un rakstīt.
Mažino līnijas nozīme ir stipri pārvērtēta, vācieši to pārrāva vairākās vietās. Tie, kas lasa krieviski, par vismaz vienu no šādām epizodēm var palasīt Veremejeva onkuļa vietnē: http://army.armor.kiev.ua/fort/bunker-d-35.php
Ne tikai francūži, bet gandrīz visi un gandrīz vienmēr uz katru nākošo karu gatavojas izejot no iepriekšējā kara pieredzes. Vienīgie, kas WW2 gatavojās ar tām vai citām inovācijām, bija kā reiz vācieši un Sarkanā Armija.
Tie, kas paliek sargāt aizmuguri, saucas arjegards, nevis avangards. Avangards ir tie, kas iet pa priekšu
`Kauja par britu salām` tā īsti arī nenotika, jo vācieši attiecībā uz operāciju `Jūras lauva` daudz tālāk par koncepciju netika. Bet plika bombardēšana no gaisa, jo īpaši atceroties to, ka vācieši (tāpat kā PSRS) WW2 nevarēja lepoties ar spēcīgu stratēģisko bumbvedēju gaisa kara floti, nekādus vērā ņemamus stratēģiskus panākumus nesolīja principā.
Interesanti kā īsti pareizi ir jāraksta nosaukums. Pats vienmēr esmu lietojis Denkerka ,lasīts ir arī Dinkerka ,Dunkerka lasu pirmo reizi.