Redzot ik dienas visas malās jaunākas un vecākas dāmas ar sunīšem padusēs, somās, somiņās un iepirkumu ratiņos, nemaz nenāk prātā no kurienes šis ieradums- nēsāt visur līdzi mazu suņuku.
Dāmas ar sunīšiem18
Nabaga zvēri bieži vien ved galīgi suņa necienīgu dzīvesveidu, kurā ietilpst pat tāds suņa dabai pretimrunājošs pasākums, kā nelaimīgā dzīvnieciņa čurināšana uz īpaša tepiķīša normālas, jautras pastaigas vietā kopā ar saimnieku...
Bet sunim ka aksesuāram ir visai interesanta vēsture...
Dažādi pūkaini zveriņi un mazi sunīši sākot no XVI gs Eiropā kalpoja par dzīvām blusu lamatām. Sunīša ķermeņa temperatūra ir nedaudz augstāka par cilvēka ķermeņa temperatūru,un vismaz daļa blusu pārlēca no dāmas uz suni. Blusas jutās ārkārtīgi labi nekad nemazgātajās greznajās brokāta kleitās un zem milzīgajiem pūderētajiem šinjoniem un parūkām.Mazgājās tauta reti, vanna bija dārga izprieca, jo tajā laikā Parīzē kopumā bija tikai 40 aku un ūdens bija liela vērtība. Parasti mazgāja seju un rokas, bet visu pārējo tikai noberza.
Smakas nomaca ar smaržām. Franču ārsts Žeroms de Meribels ieteica paduses ierīvēt ar rozēm...ja tās ir sākušas smirdēt pēc āža. Analoģiskas problēmas bija krievu skaistulēm,kuras dzīvoja karsti sakurinātajos, šaurajos bajāru namos.
Blusas mocīja ne tikai bagātos, bet arī nabadzīgos, tāpēc sīksunīši iekaroja plašu popularitāti pat trūcīgo iedzīvotāju vidē, kuri liekus tēriņus parasti neatļaujas. Blusu ķeršanas process šajā gleznā notiek trūcīgās mājas, bet mazsunīti gultā redzam arī šeit. Ja utis bija nešķīsts lops,kurš publiski netika pieminēts,tad blusa bija normāla tolaiku dzīves sastāvdaļa.
Kažokādas boa izcelsme arī ir no šī laika...
Vēlāk, 18 gs radās zelta, porcelāna,stikla vai ziloņkaula blusu lamatas. Tajās ievietoja nedaudz medus vai asiņu,cerot, ka blusa, smaržas pievilināta, pielips un iestrēgs iekšpusē. Dzīvās blusu lamatas ir plaši attēlotas tālaika mākslā, bet blusu ķeramie kinder- suprise gan ir visai reti muzeju eksponāti.
XVII gs galanto franču kavalieru vidū skaitījās eleganti un moderni kā saldu piemiņu glabāt blusu,kura bija pašrocīgi noķerta uz sirdsdāmas ķermeņa. Blusu turēja miniatūrā kaklā pakaramā lādītē- krātiņā,kurš ķēdītē karājās galanta kunga kaklā, un blusa katru dienu sūca asinis no sava laimīgā īpašnieka.
Kavalieris,kuram šāda dzīvnieciņa nebija,tajos laikos nevarēja skaitīties veiksmīgs un populārs. Ja blusa nomira, apbēdinātais kavalieris devās jaunas blusas medībās. Savā dzeja šo pasākumu ir apcerējis franču dzejnieks Jacques Vallee des Barreaux, kuram piederēja blusa,kura bija noķerta uz populārās kurtizānes Marion Delorm ķermeņa.