DJATLOVA PĀREJA, bez "Buļļa mēsliem"... 1.daļa19

Jaunu dzīvību diskusijām piešķīra 2020.g. Krievijā uzņemtais seriāls “Djatlova pāreja”, kurš man par lielu pārsteigumu, bija samērā baudāms (kā notikuma dramatizējums, nevis dokumentāls kino).

Ieslīgt garās sazvērestības teorijās, kur dažas sākas pat ar vairāku gadu priekšvēsturi, neredzu nekādu jēgu. Jo sarežģītākas teorijas tiek veidotas, jo vairāk un lielākas pretrunas tajās parādās, norullējot jebkādu ticamību tādām versijām.

Kopumā esmu pārskatījis un analizējis pietiekami daudz materiāla no dažādiem avotiem, lai sauktu sevi par “augstāku, kā vidējo, dīvāna ekspertu” šajā jautājumā un vēlos ar secinājumiem padalīties ar citiem, kam šķiet interesanta šī tēma.

Sākumā centīšos izskaidrot dažas mistificētas notikušā versijas un to izcelsmes saknes:

1. Jettijs, NLO un cita mistika, kas atvasināta no “mirušo kalna” nosaukuma: Nekomentēšu... Tas ir plakanzemīšu un tamlīdzīgu plakanpierīšu lauciņš. NLO sakarā, nezkāpēc, bieži tiek pieminēti “augsti” radiācijas līmeņi notikuma vietā. Nekādi augsti radiācijas līmeņi notikuma vietā nav konstatēti. Tie tika atklāti J.A.Krivoniščenko un A.S.Koļevatova apģērbā, ko visracionālāk izskaidro apstāklis, ka pirmais bija iesaistīts Kištimas radiācijas noplūdes likvidācijā 1957.gadā, bet otrs strādāja kodolizpētes institūtā (tajā laikā radiācijas iedarbība vēl nebija izpētīta un nekādu piesārņojuma kontroles iekārtu uzņēmumos nebija).

2. Dzīvnieku uzbrukums: Mazticams apstāklis, ka deviņu cilvēku grupai uzbrūkošs dzīvnieks (vai pat to bars) spētu radīt apstākļus, kad vienīgā iespēja izdzīvot ir pamest atklāto telts rajonu un doties dziļāk mežā. Visi iesaistītie ir fiziski attīstīti pieaugušie, kas ar nometnē pieejamiem līdzekļiem (pannas, nūjas, slēpes, cirvji, ledus cirtnis un tml. priekšmeti), pilnībā spētu sevi aizsargāt pat no satracināta mamutu bara labāk, nekā iemūkot mežā neapbruņotiem.

3. Konflikti ar citām personām vai to grupām (izbēguši cietumnieki, soda ekspedīcijas, vietējās ciltis un tml.) Samērā populāras teorijas, bet neiztur kritiku. Šādu scenāriju attīstība ir kompleksa un saistīta ar daudzām un dažādām mijiedarbībām, kuras veicot ir praktiski neiespējami NEATSTĀT jebkādas klātbūtnes un darbības pēdas tajā apvidū un laika apstākļos. Ir versijas, ka uzbrukumi veikti citā vietā un laikā, bet faktiskais izvietojums ir tikai inscenējums pēdu piesegšanai. To savukārt atspēko fotogrāfiju un dienasgrāmatu hronoloģija. Lai arī tā nav visaptveroša, taču dažādās teorijas atkal aiziet tādās samezglotības pakāpēs, ka pašas sevi norok...

Piemēram, teorijas, ka visi foto un ieraksti dienasgrāmatās arī ir viltoti.

Visvairāk šie viltošanas apstākļi sajūsmina saistībā ar izbēgušo cietumnieku versiju. Tā vien iedomājos, kā bars cietumnieku noslepkavo 9 jauniešus, NEPAŅEM pārtiku, naudu, ekipējumu un nesteidzas projām (zinot, ka visdrīzāk pa pēdām seko soda ekspedīcija), bet vēl ilgu laiku sēž uz vietas un tērē laiku kādu piecu dienasgrāmatu un fotofilmu gandrīz autentiskai viltošanai un secīgai līķīšu, telts un cita ekipējuma izvadāšanai un izkārtošanai ģeniālās shēmās, taigā, -30 grādos un pāris metru biezā sniegā ... Ģeniāli!

4. Valsts piesegti eksperimenti: Vēl ģeniālāk ir domāt, ka, kaut kādu rafinētu eksperimentu dēļ, PSRS drošības struktūras nevar atrast kontrolējamāku eksperimenta mērķauditoriju, kā deviņus komjauniešus kaut kur Urālu kalnos! Staļina laika “drošībnieku” rīcībā ir daudz vienkāršākas un pārbaudītākas metodes, kā “eksperimentēt” un “norakstīt” tūkstošiem cilvēku bojāejas, nekā skraidīt pa mežu “slēpjot pēdas” krimināllietā, kuras izmeklēšanu pašiem nāksies veikt vai vismaz kontrolēt. Neaizmirstiet, ka tā ir Staļina laika Krievija, kurā BEZ JAUTĀJUMIEM var uzspridzināt atombumbu burtiski virs 50 000 cilvēku galvām, lai paskatītos, kas notiks un cik izdzīvos (Semipalatinskas kodolizmēģinājums, 1954.g.).

5. Profesionalitātes trūkums, kas izpaužas alkohola lietošanā, nepareizā krāsniņas ekspluatācijā, disciplīnas trūkumā, savstarpējos konfliktos un tml. apstākļos arī ir mazticamas versijas. Tūristu grupa jau bija pārbaudīta un iepriekš kopā darbojusies līdzīgos apstākļos. Visi grupas locekļi bija sportiski, disciplinēti un inteliģenti studenti, kuri tika pozitīvi raksturoti (S.Zolaterjovs, kas pieslēdzās grupai vēlāk, bija pieredzējis frontinieks kas dienējis iekšlietu struktūrās, pēc kara strādāja kā sporta pasniedzējs, bija sertificēts tūrisma sporta instruktors).

Lai tādās ekspedīcijās tiktu, bija jāsaņem arī oficiāla atļauja un saskaņojumi no speciālām komisijām, kuras izvērtēja grupas dalībnieku sagatavotības atbilstību maršruta grūtības pakāpei.

Maz ticams, ka debīliķu baram, kam interesē tikai pielikties ar metilspirtu, šī mērķa realizēšanai būtu jādodas simtiem kilometru prom no civilizācijas. Vēl mazāk ticams, ka tādam baram ar tādu reputāciju, kāds atļaus to darīt...

6. Leģendas par gūtajiem ievainojumiem:

Arī gūtie ievainojumi dažādu versiju kontekstā tiek samāksloti un “pievilkti” dažādām krimināla un sadistiska rakstura darbībām, kas, papētot oriģinālos informācijas avotus, ir krietni pārspīlēti vai nonivelēti atkarībā no vajadzības iekļauties scenārijā. Piemēram, dažiem mirušajiem trūkstošas acis un mēle, tiek interpretētas kā vardarbīgi nodarīti bojājumi, neņemot vērā apstākli, ka līķi vairākus mēnešus atradušies kūstošā sniega ūdenī un jau sākuši sadalīties. Pat neraugoties uz to, ka patologanatoms autopsijās acis tomēr atrod (izkaltušas, sarāvušās un novirzījušās acu dobumos), bet mēles un citu rīkles/pazodes audu trūkumu definē kā audu sairšanu. Hallo, Karl! patologanatoms tomēr precīzāk spēs pateikt, vai mēle ir vai nav vardarbīgi nogriezta...

Ir sastopami īpaši atsaldēti idioti, kas uzskata, ka cietušo krūšu kurvja lūzumus nodarījis TIEŠI no GULAGa izbēgušu, “ukru nacionālistu” vai “pribaltu mežabrāļu/fašistu” grupējums, kas gribējis atriebties padomju varai brutāli lēkājot pa deviņu komjaunieši krūšu kurvjiem... Jā, jā... Arī acis izdūra un mēli izgrieza tieši viņi... Tādi viņi ir- tie nacionālisti...

No racionālākiem avotiem pārsvarā ir divi ievainojumu gūšanas varianti:

Pirmais: ievainojumi gūti nometnē, un notikumi, kuru rezultātā tas notiek, ir katalizators nometnes pamešanai.

Otrais: Vismaz četriem cietušajiem ievainojumi ir pārāk kompleksi, lai spētu patstāvīgi pārvietoties ~1,5km uz mežu un veiktu jebkādas fiziskas darbības tajā apvidū un laika apstākļos (ugunskura kuršana, patvertnes būvēšana, sniega alas rakšana). Rezultātā tiek secināts, ka ievainojumi ir gūti pēc telts pamešanas, meža un strauta apvidū, kur tos arī atrada mirušus. Kas, manuprāt arī ir visracionālākais skaidrojums.

Parasti nevienu atsevišķi ņemtu versiju netraucē radušās pretrunas šajā sakarā- fakti tiek piekārtoti savai versijas interpretācijai...