Cunami reiz bija iecerēts kā ierocis!?7

Jā, cunami viļņi dabā rodas, kad zemestrīču rezultātā zemes virsma zem ūdens netālu no piekrastēm lēcienveidīgi mainās par varākiem metriem. Attiecīgi tas rada spiedienu uz apkart esošo ūdeni, tad virs zemestrīces apgabala rodas lēcienveidīgas ūdens līmeņa izmaiņas. Kas savukārt izpaužas kā viļņi un sekojošu līmeņa izmaiņu piekrastēs. Reizēm līmenis piekrastēs mainās (pieaug) par vairkiem metriem.  Ekstremālākos gadījumos tas pieaug 10-15 un vēl vairāku metru augstumos. Jāņem vērā ūdens salīdzinoši lielais blīvums, tas vienā kubikmetrā sver tonnu. Taču cunami viļņos uz priekšu virzās simtiem miljonu kubikmetru ūdens, tātad arī tikpat daudz tonnu...

Līdz ar to cunami viļņi reizēm ir ļoti postoši, kā niekus viļņi nones veselus ciemus un pat pilsētas. Kā viens no nesenākajiem piemēriem - ir fatālā zemestrīce ar sekojošiem postošiem cunami viļņiem 2011. gada martā Japānas austrumu piekrastē. Šajos notikumos gāja bojā vairāk kā 30 000 cilvēku, Japāna cieta ap 200 miljardiem ASV dolāru vērtējumā zaudējumus. 

Mazākā teritorijā, bet ne mazākus spēkā esošus cunami rada zemes nogruvumi un ledus krāvumu sabrukumi jūras piekrastēs. Veicot jūrā kodollādiņu izmēginājumus un dažādu lielas jaudas bumbu sprādzienus, arīdzan nelielās teritorijās tika novēroti cunami viļņiem līdzīgas parādības.

Nav nekāds brīnums, ja kādam ienākas prātā šo dabas parādību padarīt par ieroci. Nesenā vēsturē ir bijuši vairāki māģinājumi izraisīt mākslīgos cunami. 

Mākslīgie plūdi jau Otrā Pasaules kara laikā

1941. gada nogalē, kad vācu vermahta karaspēks bija pietuvinājies gandrīz līdz Maskavas pirmajām mājām, tad pirms kara būvētajā Istricas ūdenskrātuvē (kas atradās netālu no PSRS galvaspilsētas) tika uzspridzināts aizsargdambis. Radās 12 metru augsts ūdens valnis, kas ne tikai skaloja uzbrūkošā fašistu karaspēka kaujas mašīnas, bet arī iznīcināja daudzus ciemas šīs upes apkaimē. Vācu zaldāti bija šokēti par šādu Staļina (pēc ģenerālisimusa pavēles dambis tika uzspridzināts) rīcību, kur bojā gāja ne tikai ienaidnieka kaujinieki, bet arī mierīgie iedzīvotāji. Nav tieši pieradījumi, bet ir versija -  tieši šāda rīcība esot apturējusi vermahta virzību uz Maskavu. Sarkanā armija ieguva laiku pārgrupēties, pēc tam tika veikts prettrieciens, vācieši tika atsviesti vairākus simtus kilometrus prom no Maskavas priekšpilsētām. Par šo notikumu daudz liecības nav saglabājušās.

Dažsus gadus vēlāk, kad PSRS karaspēks 1945. gada aprīlī jau bija Berlīnē, tad Hitlers kā vienu no pēdējām pavēlem deva rīkojumu atvērt pazemes slūžas Šprē upē, līdz ar to appludinot metro līnijas zem pilsētas. Šādi tika cerēts kaut uz brīdi aizkavēt sarkanarmiešu virzību. Nežēlīgās rīcības dēļ gāja bojā daudzi mierīgie iedzīvotāji, kuri metro līnijas izmantoja kā patvērumu no virszemes kaujām.

Saharova plāns noslīcināt Amerikas Savienotās valstis

Andrejs Saharovs, kurš vēlāk kļuva par disidentu un ieguva Nobeļa prēmiju par darbošanos miera labā, savulaik ņēma aktīvu dalību PSRS ūdeņraža bumbas izmēginājumos Semipalatinskas poligona un  Novaja Zemļa salā. To tagad zina visi. Bet daudz mazāk zināms par Sakarova plānu pie ASV piekrastes uzpridzināt rindu lieljaudas (kodol-) lādiņus, tas ļautu rasties vairāku desmitu augstiem uzplūda viļņiem. Kas radītu cunami efektus, un ASV piekrastes ekonomika ciestu zaudējumus. Pret šādiem viļņiem praktiski nav aizsardzība, un šādi varētu iznīcināt gan Ņujorku, gan Losandželosu vai kādu citu ASV okeāna piekrastes pilsētu.

Jau 1970. gadā divas padomju zemūdenes veiksmīgi ielavījās Ņujorkas ostas teritorijā un nogūlās uz grunts, kur šādā stāvoklī pavadīja divus mēnešus. Pagaidām tas bija eksperiments, lai saprastu - vai tās tiks pamanītas vai nē. ASV krasta apsardze tās nepamanīja. Un tamdēļ tika veikti priekšdarbi, lai sagatavotu speciālas (bez ekipāžas) zemūdenes, kuras varētu pielādēt ar kodolieročiem. Kuri pēc detonēšanas radītu ap 100 metru augstu uzplūda vilni. Projekts gan tikai apturēts pēc tam, kad aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos gados PSRS un ASV galotņu sanāksmēs tika panākta vienošanās par kodolieroču darbības ierobežošanu.

Projekts "Seal"

Taču arī amerikāņu ģenerāļi pielika prātus tam, lai radītu "cunami mīnu". 1944.-1945. gados Oklendas universitātes profesora Tomasa Liča vadībā tika veikti eksperimenti, kur zem ūdens tika spridzināti dažādas jaudas lādiņi ar mērķi vērot viļņu veidošanos. Eksperimenti tika veikti Jaunkaledonijas piekrastēs. Septiņu mēnešu laikā tika veikti vairāk kā 3700 zemūdens sprādzieni, dažas ziņas vēstī - ka tādējādi izdevās izveidot 10 metru augstus cunami viļņus. Izmēģinājumi tika atzīti tikai par daļēji izdevušajiem, tomēr ASV Jūras spēku ģenerāļi deva zaļo gaismu projekta turpināšanai.

Šo eksperimentu rezultātā tika (gan tikai teorētiski) izstrādāts "cunami bumbas" ierocis, kas bija daudzu (ap 2 miljonu) lādiņu virkne. Kurus vajadzēja saslēgt virknē, noguldīt netālu no ienaidnieka piekrastes līnijā - kas saniedz 8 kilometru garumu. Tos vienlaicīgi uzspridzinot, rastos uzplūda vilnis 10 un vairāk metru augstumā.

Vienlaikus tika veikti ekonomiskie aprēķini, kas lika secināt - šāds ierocis būtu pārāk dārgs un neefektīvs. Un tādu būtu grūti uzstādīt zem pretinieka uguns. Šis ierocis vispirms bija iecerēts karā pret Japānu. Tomēr priekšroka tika dota atomuzbrukumam, kas noslēdzās ar zināmajām Hirosinas un Nagasaki pilsētu atombombardēšanām.

Projekts "Seal" tika atslepenots tikai 1999. gadā, lai gan vēl 1968. gadā ASV Jūras spēku vadība apšaubīja šī ieroča efektivitāti saistībā ar dārdzību un grūto sagatavošanas procesu.