Cirvis - ierocis un darbarīks.1

Daudzās mitoloģijas cirvis ir dievu atribūts. Cirvji piederēja, piemēram, maiju mitoloģijā - pērkona, ūdens un lietus dievs Čakam (Chaahk, nevis Chuck, ja nu kas :D), slāvu mitoloģijā Perunam, hinduismā uguns dievam Agni. Lielu lomu cirvis spēlēja Krētas-mikēnu kultūrā, ja ticēt vēsturniekam Plutarham, pat slavenais Labirints (kur dzīvoja Mīnotaurs) savu nosaukumu guva no kulta cirvja ar diviem asmeņiem – labrisa.

Romieši šo cirvi sauca bipennis, un mazliet ironiski šķiet, ka to ne vien izmantoja rituālos krētiešu priesteres, to uzskatīja arī par tipisku amazoņu ieroci un līdz ar to mūsdienu kultūrā labriss kļuva par vienu no lesbiešu simboliem.

Kā tuvcīņas ierocis cirvis ir efektīvs pateicoties lielai masai, koncentrētai nelielā triecienvirsmā. Lai roka neizjustu spēcīgu atdevi, trieciena centram (tas nav tas pats, kas smaguma centrs) jāatrodas kātā, sākumā to panāca, taisot slīpu asmeni, vēlāk izdomāja izmantot izliektu kātu. Ilgstošai cīņai bija nepieciešams vieglāks cirvis, kas samazināja tā trieciena spēku, bet arī tāds cirvis spēja caursist pamatīgu aizsargtērpu. Turklāt cirvis ir samērā viegli izgatavojams un tam nav nepieciešams augstākās kvalitātes metāls.

Ir cirvim arī savi trūkumi. Tā lielā masa rada lielu inerci, tāpēc nevar ātri veikt cirtienu pēc cirtiena. Ja ar pirmo vēzienu nenonesīsi ienaidniekam pusgalvaskausa, viņš paspēs tev piecas reizes iebakstīt ar nazi, pirms tu cirtīsi viņam vēlreiz. Cirvim nepiemīt praktiski nekādas aizsargīpašības, tāpēc to izmanto ar vairogu.

Taču cirvim vienam pašam piemīt nozīmīga psiholoģiska ietekme, tas vienkārši iebiedē pretinieku, liekot tam atkāpties. (man prātā nāk briesmonis ar maisu galvā no Resident Evil 4, viņam laikam gan bija veseris, nevis cirvis, bet vienalga baisi). Cīniņa laikā gan būtu labi, ja berserku ar lielu cirvi piesegtu šķēpneši, piemēram.

Kā metamo ieroci cirvi izmano reti, jo cirvis sver diezgan daudz un nav visai aerodinamisks, turklāt mest to var tikai vienreiz un nav garantijas, ka trāpīsi kā nākas. Mūsdienās ir speciāli konstruēti metamie cirvji, bet tie skaitāmi par sporta piederumu.

Cirvjus lietoja daudzas senās civilizācijas – ēģiptieši, hetti, grieķi, ķīnieši. Asmeņiem bija dažādas formas, variēja arī stiprinājumu pie kāta veidi. Lielāku nozīmi cirvji ieguva reģionos ar plašām mežu teritorijām, kur tie noderēja praktiski visās saimniecības jomās.

Romas impērijas laikā cirvis ieguva „barbaru” ieroča reputāciju pateicoties tā plašai izplatībai ķeltu un ģermāņu vidū. Tie bija samērā viegli cirvji garā kātā – franciskas.