Tā kā versijas, kādam pienākas būt vampīram, dažadās filmās un grāmatās atšķiras, ir interesanti parakties vampīrisma vēsturē.
Tā kā versijas, kādam pienākas būt vampīram, dažadās filmās un grāmatās atšķiras, ir interesanti parakties vampīrisma vēsturē.
Vampīrs parasti tiek definēts kā nosacīti nemirstīga būtne, viņu var kaut kā nomušīt, bet vecāks viņš nepaliek. Dažādos Eiropas folkloras materiālos vampīru vecums sasniedz 1000 gadus.. Viņi nemet ēnu, un viņiem nav spoguļattēla. Tas laikam ir saistīts ar to, ka viņiem nav dvēseles. Viņi nevar ieiet baznīcā jeb kādā citā svētā vietā.Viņi var pārvērsties par vilkiem, sikspārņiem, žurkām, čūskām un citu nešķīstību.
Vampīrus var atšķirt no godīgiem miroņiem, atverot aizdomās turētā vampīra zārku..Vampīram ir veselīgs izskats un sārta ādas krāsa. (Tiesa, pēc citām versijām vampīri ir bāli.) Viņam turpina augt mati un nagi, un viņa ķermenis netŗūd.
Vampīru parasti pieķēra, kad viņš uzbruka ģimenei un lopiem vai izmētāja dažādas lietas apkārt mājai.
Skaitījās, ka vampīri kopā ar raganām ir aktīvi pirms Jurģiem. Vēl vampīru varēja atpazīt pēc caurumiem zemē, vai, ja viena no mirušā kājām bija zārka stūrī. Dzīvus vampīrus noteica izdalot ķiplokus baznīcā un pēc tam vērojot, kurš viņus neēd.
Vēl mēdza atvērt bērna zārku trīs gadus pēc apbedīšanas, jaunieša zārku 5 gadus pēc apbedīšanas, bet pieauguša cilvēka zārku- 7 gadus pēc apbedīšanas, lai notestētu nomirušo uz vampīrismu.
Visu vampīru vājā vieta ir tā, ka katram no viņiem ir vajadzīga godīga, slepena vieta, kur viņiem ir paredzētajās stundās jāguļ miroņa veidā. Sevišķi pieredzējuši vampīri ar stāžu spēj īslaicīgi paslēpties savos portretos.Šajā laikā vampīri ir pilnīgi bezpalīdzīgi, un tāpēc viņi cenšas noslēpt savu patvērumu. Patvērumam ir jābūt vampīra darbības zonā, citādi viņš riskē laikā tajā neatgriezties, un tas jau ir bīstami.
Ja vampīram veicas medībās, viņš kļūst jaunāks un smukāks- tikai sārtie ilkņi un lūpas bojā viņa izskatu. Ja vampīram nākas sēdēt uz diētas, viņš kļūst bāls, pelēks, mazkustīgs un ļoti nikns.Tomēr pateicoties dažādiem pasākumiem viņš var vairākus gadus gulēt nekustoties- ja nolasa pareizās lūgšanas, apslaka zārku ar kaut ko un tādā garā. Bet pie mazākās iespējas viņš izspruks un atkal metīsies virsū cilvēkiem.
Pirmie mīti par vampīriem parādījās pie senajiem romiešiem un romanizētajiem Austrumeiropas iedzīvotājiem- rumāņiem. Rumāņu vampīri saucās strigoji, no sengrieķu "strix"- kliedzoša pūce, ar ko apzīmēja arī dēmonu vai raganu.
.
Tie, kas bija piedzimuši ar gariem matiem, pāragri, tie, kuri bija piedzimuši mātēm, kurām pār ceļu pārskrējis melns kaķis, tie, kas piedzimuši ar asti, ārlaulības bērni, nedabiskā nāvē mirušie vai nomirušie, kuri bija nekristīti, bija nolemti kļūšanai par vampīriem, tāpat kā septītais tā paša dzimuma bērns ģimenē, bērns, kurš piedzimis sievietei, kura grūtniecības laikā neēda sāli, uz kuru bija paskatījies vampīrs vai ragana utt utt Ja kādu bija sakodis vampīrs, viņam neglābjami pēc nāves vajadzēja kļūt par vampīru. Slāvu ticējumos vēl nedrīkstēja ieņemt bērnu nepareizā dienā, tikt atšķirtam no baznīcas vai saputrot bēru rituālus. .Ja neviens neredzēja, kā cilvēks nomira, viņš arī varēja kļūt par vampīru, tāpat, ja līķis uzpūtās, pirms viņu paspēja apglabāt.
Lai cīnītos pret vampīriem, kapā lika mežrozes kātu, un istabu logos sakāra ķiplokus, kā arī ieberza ar ķiplokiem lopus, īpaši Jurģos un Andreja dienā. Lai mirušais nekļūtu par vampīru, vajadzēja ielikt zārkā krucifiksu un palikt zem nelaiķa zoda kādu priekšmetu, lai viņš nevarētu apēst līķautu. Tajos pašos nolūkos apģērbu pienagloja pie zārka malām. Vēl zārkā bēra zāģu skaidas un magoņu sēkliņas, lai vampīrs būtu spiests tās skaitīt no vakara līdz rītam, un nekur nevarētu aizlidot.
Visradikālākais līdzeklis bija nelaiķim izdurt cauri apses mietu. Tiesa, dažreiz tika dota priekšroka vampīra apbedīšanai ar izkapti virs kakla, lai mirušais sagrieztu sev kaklu, ja taisītos celties augšā., Vēl labs līdzeklis bija zārka cauršaušana ar sudraba lodi, kāju dzīslu pārgriešana un pat galvas nociršana mirušajam un nolikšana pie kājām.
Laikam tie viņu vampīri nav bijuši pārāk gudri, ja viņi visu dienu un nakti savos zārkos skaita skaidas vai magoņu sēklas.
man patīk doma, ka vampīrus iebiedēja ar krustiem un tur ķiplokiem, un saulē viņi sadega, tas viss ir tā nu skaistāk un ticamāk, vēl tā filma - intervija ar vampīru... viņai vēl tā mūzika ar klavesīnu...es vsm tā iedomājos vampīrus. :D
Vienmēr skatoties filmas par vampīriem, liekas, ka nu tā tak tikai filma un tas viss ir izdomājums, bet interesanti ir tas, ka no kaut kurienes tak tai domai par viņiem bija jārodas. Un ja nu tas viss tomēr nav tikai izdomājums?
Vampīram ir veselīgs izskats un sārta ādas krāsa. (Tiesa, pēc citām versijām vampīri ir bāli.) Viņam turpina augt mati un nagi, un viņa ķermenis netŗūd.
Izklausās pēc iebalzamētā Ļenina.. Runājot, ka viņam nagus un matus apgriežot.. :D
Pretvampīru komplektā ietilpa pretvampīru preprāti : svētītais ūdens, opijs, ķiploks, sāls, svētās Kanaānas zeme, sērs, un sudraba nitrāts
Opijs? vampīru sanarkoja?
Man patika! Nemaz nezināju, ka ir arī šāds laiks cilvēcē bijis, ka tik traki "airāvušies" ar vampīru padarīšanām.
"Tiesa, dažreiz tika dota priekšroka vampīra apbedīšanai ar izkapti virs kakla, lai mirušais sagrieztu sev kaklu, ja taisītos celties augšā" - vai tad vieglāk nebūtu viņa galvu nocirst uzreiz un tad aprakt?
Domājat, ka vampīrus varētu tik viegli nogalināt ja tie pastāvētu? Ar sūda bibeli, svētīto ūdeni un ķiploķiem? Neesat tik naivi! Ja tomēr vampīri pastāvētu, es neatteiktos būt par vienu no viņiem :)
Paldies par info. Kad nomiršu, būšu vampīrs ;)
Domaju, ka cilvēkus apsūkāt viņiem patiesībā nav obligāti. "Intervijā ar vampīru" Pita tēlotais mošķis bada laikā ēda arī žurkas un aligatorus.
Lasu jau 3. reizi. Un visu laiku galvā tik nāk Intervija ar vampīru... Ahhh...
Ja man iešaus ar sudraba lodi un es nomiršu, vai arī tad es būšu vampīrs?