Cilvēku lielākās kļūdas27

Viljams Malholands bija veiksmīgs cilvēks, kurš izdzīvoja amerikāņu sapni. Apguvis inženierzinātnes pašmācības ceļā, viņš 1924. gadā saņēma gadsimta uzdevumu - uzbūvēt Sentfrensisas dambi, kurš kļūtu par ūdens rezervuāru visai Losandželosas pilsētai. Rezervuāra apjoms tika lēsts uz 39 miljoniem kubikmetru. Kad dambis jau gandrīz bija gatavs, Viljams nolēma palielināt tā augstumu par trīs metriem, kas tilpumu palielinātu līdz pat 42 miljoniem kubikmetriem. Dambja sienu biezumu gan nolēma atstāt tādu pašu, lai iekļautos atvēlētajā budžētā. 1927. gada celtniecība tika pabeigta un rezervuāru sāka piepildīt ar ūdeni. Kad 1928. gadā tas tika piepildīts, tad to nodeva ekspluatācijai. Jau pēc pāris dienām Viljamam ziņoja, ka dambja sienās ir parādījušās plaisas, taču viņš vien noteica, ka tas ir normāli. Normāli tas nebija, jo pēc pāris dienām dambja sienas tika pārrautas un 38 metrus augsts ūdens vilnis ar ātrmu 8 km/h sāka brāzties, kur vien bija brīva vieta. No zemes virsas burtiski noslaucīja piecus nelielus ciematiņus, bet bojā gāja 450 iedzīvotāji. Viljams atzina savu vainu.

Londonā smogs kļuva par teju vai ikdienu sākot ar industriālās revolūcijas dzimšanu. Tomēr 1952. gada smogs bija kaut kas īpašs. To nosauca par The Big Smoke un tas ilga vismaz 5 dienas no decembra sākuma. Togad ziema bija īpaši auksta un londonieši sāka kurināt lielāku ogļu daudzumu nekā ierats. Tas izraisīja to, ka atmosfērā sakrājās milzīgs sēra dioksīda daudzums un putekļi. Visu pasliktināja vēl vairāk nesen populāri kļuvušie dīzeļdzinēji, kas izdeva lielu daudzumu izplūdes gāzu. Londonu apņēma necaurredzams smogs, kas izraisīja elpošanas problēmas vairāk nekā 100000 cilvēku. 4000 cilvēku mira elpošanas slimību dēļ. Daži pētījumi parāda, ka šis skaitlis varētu būt pat 12000.

1962. gadā nelielas Pensilvānijas pilsētiņas vārdā Centrālija iedzīvotāji nokomplektēja brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandu, kuriem vajadzēja satīrīt pilsētas laukus un kādu pamestu raktuvi. Raktuvē gadu gaitā tie paši iedzīvotāji sakrāja visādus savus atkritumus un nevajadzīgas lietas. Tika pieņemts lēmums to visu vienkārši sadedzināt. Sadedzināt atkritumus pamestās raktuvēs nav īpaši laba doma, it īpaši tādēļ, ja tu pēc tam nedomā apdzēst uguni. Tieši to arī izdarīja cilvēki - viņi nolēma, ka uguns pati apdzisīs. Ja tā būtu noticis, tad es tagad par to nerakstītu. Uguns izplatījās pa raktuves tuneļiem un lēnām turpināja viss gruzdēt. Pirmās pazīmes, ka kaut kas nav labi, parādījās, kad vietējo lauku un ceļu zeme sāka plaisāt, bet caur plaisām kūpēt dūmi. Dūmi bija toksiski un daudzi cilvēki saindējās. Jocīgi, bet neviens tam īpaši nepievērsa uzmanību, kamēr 1979. gadā viena benzīntanka darbinieks pamanīja, ka viņa degvielas tanku temperatūra ir pakāpusies līdz 80 grādiem pēc Celsija. Tomēr cilvēki beidzot saprata, ka Centrālija burtiski izdeg no iekšienes, tikai 1981. gadā, kad kādu zēnu gandrīz aprija zeme paša mājas pagalmā. Valdība iztērēja 42 miljonus dolāru, lai pārvestu iedzīvotājus uz blakus pilsētām.

Minamata slimību nosauca par godu pilsētai, kurā tā pirmo reizi parādījās. Tas notika Japānā 1956. gadā. Kāda ķīmisko vielu fabrika vārdā Chisso Corporation laika posmā no 1932. - 1968. gadam regulāri atbrīvojās no metildzīvsudraba, vienkārši to izgāžot jūrā. Toksisko vielu ātri vien savos organismos uzsūca jūras veltes, kuras galu galā nokļuva uz pašu japāņu galdiem. Vien 1968. gadā atklājās, ka pie vainas ir ķīmiskās fabrikas nolaidība. "Pateicoties" tai radās jauna neiroloģiska kaite - Chisso Minamata slimība, kas bija par iemeslu daudzu cilvēku nāvei, kroplībai vai defektīvu bērnu dzimšanai. Līdz pat 2004. gadam Chisso Corporation bija izmaksājusi 86 miljonus dolāru, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri saslima tieši viņu stulbuma dēļ.

Iedomājies, ka tu pēkšņi nāktī pamosties ar sūrstošu sajūtu acīs, bet tavas plaušas šķiet deg no iekšienes. Tādu nakti nācās piedzīvot daudziem Bophalas iedzīvotājiem 1984. gadā. Toreiz kādā Indijas pesticīdu fabrikā radās metilizocianāta (MIC) noplūde. Traģēdija radās, kad ūdens iekļuva milzīgā konteinerī ar MIC. Izvērtās ķīmiskā reakcijas, kuras rezultātā indīgā gāze pārņema plašu teritoriju ap rūpnīcu. Cilvēkiem negaidīti sākās klepus, vemšana, acu sūrstēšana un elpas aizsmakums. Simptomu rezultātā daudziem iestājās šoks. Pavisam kopumā MIC iedarbībai tika pakļauti 170000 cilvēku. Nākamo dienu laikā mira aptuveni 8000 cilvēku, bet nākamo gadu laikā saindēšanās komplikācijas paņēma vēl gandrīz 30000 cilvēku dzīvības. Vēl mūsdienās gruntsūdeņi un zeme 3 km ap fabriku satur 40 reizes lielāku pesticīdu daudzumu nekā normā būt pieļaujams.

Laikam, lai tevi pieņemtu darbā National Coal Board, ir jāiziet speciāli slinkuma kursi. 50 gadu garumā šīs savienības strādnieki dažādus būvgružus un raktuvju gruvešus nogādāja uz viena neliela pakalna Velsā. Pakalna pakājē gan atradās Aberfanas ciematiņš. 50 gadu garumā ciematiņa iedzīvotāji ik pa laikam protestēja, ka tas nav normāli visus šos gruvešus krāt vienā pakalna stūrī. Kompānija ignorēja šos protestus un turpināja izacināt fizikas likumus. Jau atkal pierādījās, ka šie likumi ir fundamentāli un cilvēks tos apiet nevar. 1966. gadā pēc ilgstošām lietavām Aberfanas ciemu pārsteidza milzīgs dubļu nogruvums, kas radās tieši sakrāto gruvešu dēļ. Traģiskākais ir tas, ka daži no strādniekiem centās brīdināt ciematu par dubļu nogruvumu, bet kāds nelietis bija nozadzis visus telefona vadus. Turklāt ne pirmo reizi. Galu galā nogruvuma rezultātā mira 144 cilvēki, no kuriem 116 bija bērni. National Coal Board kļuva atbildīgi par šo negadījumu un izmaksāja veselas 500 mārciņas par katru beigto bērnu. Par tādu naudu varēja nopirkt jaunu mašīnu toreiz...