Cilvēks VS Cilvēks9

Lielgabals. Laikā,kad kaujas laukos atskanēja pirmie lielgabalu dārdi,tiem bija vairāk demoralizējoša,nekā nāvi nesoša spēja,tāpēc sākumā tos arī izmantoja mūru graušanai,ne pretinieka dzīvā spēka iznīcināšanai.Tas mainījās 17.gs.kad lielgabali kļuva vieglāki,mobilāki un ātrāk pārlādējami.Parādījās jēga nolikt kaujas laukā lielgabalu rindu un svēpēt no tiem pa pretinieku ierindu.Vēl nāvējošāku spēku tas ieguva 18.gs.beigās,kad britu leitnants Šrapnelis izgudroja jaunu cūcību-ielādējot lielgabalā konteineru pildītu ar mazām lodītēm.Konteiners gaisā virs ienaidnieka atvērās un pārklāja ar svina lietu.Efekts bija graujošs,tāpēc to drīz vien iekļāva britu armijas bruņojumā un leitnants kļuva par majoru.

Ložmetējs. Ierocis,kas izdarīja apvērsumu visā karamākslā.Pirmie mēģinājumi radīt verķi,kas spētu raidīt šāvienus ātrā tempā jau bijuši Senajā Grieķijā.Tur kāds prātvēders izgatavoja ierīci,kas varēja raidīt vairākas bultas pēc kārtas.Arī da Vinči mēģināja uzprojektēt automātisko šaujamieroci,taču nekas prātīgs tur nesanāca.Tā nu rīkļu rāvējiem nācās gaidīt līdz 1861.gadam,kad Ričards Džordans Gatlings patentēja automātisko šaujamo,ko pēc katra šāviena nevajadzēja pārlādēt.Šaušanas temps pēc mūsdienu viedokļa bija smieklīgs,bet pats stroķis vairāk atgādināja lielgabalu.To papildināja Hirams Maksims un radīja pirmo mūsdienīgo automātisko šaujamieroci,kas izpelnījās ložmetēja nosaukumu-ātri šaujošu un ar ūdeni dzesējamu.

Ķīmiskie ieroči. Līdz tam,ka ienaidniekus varētu masveidā noindēt pirmie aizdomājās vācieši 1.pasaules kara laikā.Pirmais cepiens gan piedega,kad 1915.gada janvārī vācieši mēģināja apšaudīt krievu pozīcijas ar lādiņiem,kas bija pildīti ar asaru gāzes paveidu,taču nelaikā sacēlās vējš un gāze tika sapūsta atpakaļ uz vācu ierakumiem.Varbūt vācieši no savas mantas būtu atrāvušies krietni skarbāk,ja vien tur pat nebūtu praksē pierādījies,ka aukstā laikā šī gāze nav efektīva.Nākamais mēģinājums notika tā paša gada aprīlī,kad vācieši uzklupa frančiem ar 160t hlorīna.Franči smagi cieta,taču vācu uzbrukums izgāzās,jo laikā palīgā atsteidzās briti un kanādieši.Drīz vien ar indēm sāka spēlēties arī sabiedrotie.Par vislabāko tika atzīts fosgēns,jo to atšķirībā no hlorīna nevarēja pamanīt un saost jau pa gabalu.Sāka meklēt un izgudrot arvien labākas gāzes.20.gs.tas tika atzīts par necilvēcīgu ieroci un tika aizliegts.Tas arī tika ievērots,ja neskaita Sadama Huseina vadīto Irākas armiju,kas vēl nedaudz paindēja irāņu karaspēku un kurdu dumpiniekus.

Cepelīns. Tas bija bombvedēja priekštecis.1.Pasaules kara laikā friči tos izmantoja izlūkošanai,taču jau1915.gadā tie izštukoja ka gaisa kuģos varētu iekraut bumbas un mest ienaidniekam uz galvas.Sākoties modernajai aviācijai cepelīni,jeb dirižabļi izzuda.

Kājnieku mīna. Funktieris par to,ka vajag ierīkot lamatas,kurās pretinieku karavīri nolauztu kaklu,bija jau senajiem romiešiem.Viņi izraka lielas bedres,kuru dibenā sasprauda asus mietus,bedres glīti nomaskēja.Tādā iekrītot tika nodarīti pamatīgi miesas bojājumi.14.gs.Ķīnā parādījās pirmās mīnas,kurās izmantots šaujampulveris,bet Eiropā ko līdzīgu iepazina 16.gs.kad mīnas izmantoja nocietinājumu graušanai.Taču kājnieku mīnas mūsdienu izpratnē parādījās 1862.gadā,kad Amerikas pilsoņu kara laikā konfederāti pretinieka dzīvā spēka iznīcināšanai izmantoja aptuveni 2000nomaskētu spridzekļu.Masveidā mīnas sāka izmantot 1.pasaules kara laikā un līdz pat mūsdienām.Piemēram šur/tur Dienvidslāvijas teritorijā vēl šobaltdien nav ieteicams iet ceļmalas krūmiņos pačurāt,jo var uzkāpt uz kādas no mīnām,kas tur ieraktas vēl deviņdesmitajos gados.Mīnu neitralizēšanas metodes ir dažādas:parasti sapieri tās mēģina atmīnēt,taču padomju armija 2.pasaules kara laikā mēdza pielietot arī vienkāršāku taktiku,dzenot pāri mīnulaukam soda bataljona kareivjus.

Ugunsmetēji un Napalms. Pakulās ievīstītas bultas jau pastāv no neatminamiem laikiem,kad tās izmantoja nevēlamu celtņu nosvilināšanai,ja ar sērkociņiem tām piekļūt nevarēja.Taču par mūsdienu ugunsmetēja izgudrotāju uzskatāms vācietis Rihards Fīdlers,kurš 20.gs.sākumā aizdomājās zaldātam uzkarināt mugurā balonu ar degšķidrumu,ko ar īpaša mehānisma palīdzību varēja aizdedzināt un liesmas aizšaut gandrīz 20m tālu. 2.pasaules kara laikā tie jau bija ieguvuši popularitāti un sabiedrotie tos mēdza uzmontēt uz tankiem,tā padarot tos vēl efektīvākus.Vācieši gan protestēja pret šādu jaunievedumu,uzskatot to par necilvēcīgu,taču sabiedrība īsti nebija ieinteresēta klausīties nacistiski noskaņoto vāciešu protestos par cilvēcīgumu.Aukstā kara gados inženieri gāja vēl tālāk un izgudroja napalma bumbas,kuru iznīcinošais efekts bija līdzīgs,bet nogādāšana līdz mērķim vieglāka-tās pretiniekiem vienkārši uzsvieda no lidmašīnām.Sevišķi bieži šo praksi pielietoja amerikāņi Vjetnamā,jo amerikāņi neredzēja citus variantus vjetkongu izsvēpēšanai no džungļiem,kā vienkārši sadedzināt partizānus kopā ar visu mežu.Par humānu šo metodi grūti nosaukt,tāpēc nav brīnums,ka mūsdienās to vairs neizmanto.

Tanks. Tāpat,kā daudzas mūsdienās zināmās lietas,arī pirmo tanku uzprojektēja Leonardo da Vinči.Protams ar mūsdienu tanku Leo radītajam daiktam ir maz kopēja,jo viņa bruņoto uzparikti uz priekšu dzina zirgu vai cilvēku spēks.Bet pirmo mūsdienu tanku radīja angļi,kuri 1.pasaules kara laikā sāka ražot tankus ar skaistu nosaukumu"Big Willie" Būtībā tas bija kāpurnieks ar bruņām un pāris lielgabaliem.Protams tika veikti visādi uzlabojumi,taču 1.pasaules kara tanki palika neveiklas un smagas,bruņotas mašīnas,pie tam tās neizcēlās ar izturību.Piemēram:1916.gada septembrī uz Sommas rajonu tika nogādāti 49svaigi uzbūvēti tanki,taču 17no tiem uzbrukumā nepiedalījās tehnisku iemeslu dēļ,bet no atlikušajiem vien deviņi sasniedza vācu pozīcijas,jo pārējie vienkārši noslāpa pa ceļam.Taču psiholoģiskais efekts bija ievērojams.Lielās,bruņotās mašīnas pārbiedēja vāciešus,lai gan drīz tie saprata,kā ar granātām un lielgabaliem tos padarīt par nekaitīgām bleķa bundžām. 2.pasaules karā jau paši vācieši taisīja tankus,viņiem arī pieder ideja par daudzu tanku izmantošanu uzbrukumā.