Mode ir mainījusies visu laiku, bet 1920-to gadu peldkostīmu mode maz atšķīrās no 19. gs. modes vai 20. gs. sākuma. Lielākā peldkostīmu daļa bija veidoti no vilnas. Īstenībā pati doma, līdz 1920-tajiem, doties uz pludmali un iet peldēties bija kaut kas revolucionārs. Peldkostīma funkcionalitāte nebija tik ļoti svarīga kā pati mode. Valdošais uzskats bija, ka vilna ļāva saglabāt siltumu. Par cik ar 1920-tajiem mainījās priekšstats par peldēšanos, tas, ka tā var uzskatīt par atpūtas veidu, lika peldkostīmu veidotājiem tos vairāk piemērot, nu kā lai pasaka, peldēšanai. Lai arī peldkostīmi palika īsāki, sievietēm vajadzēja ievārot noteikto garumu un bija speciāla policija, kas patrulēja ar mērlentu rokā. Ja peldkostīms bija īsāks par pieņemto normu (to noteica mērot attālumu no ceļgala līdz peldkostīma apakšai), tad varēja saņemt naudas sodu vai pat nonākt cietumā. Daudzi no tā dēvētājiem tikumības likumiem tika atcelti 1920-to gadu vidū un tas nodrošināja turpmāku peldkostīma saīsināšanos un lielāku ķermeņa atklāšanu saulei.
Der atcerēties, ka pati doma par sauļošanos nav nemaz tik sena. Sendienās bālums tika uzskatīts par vērtību, par aristokrātijas pazīmi, jo tas nozīmēja, ka tev nav jāstrādā smags fizisks darbs, lai nodrošinātu iztiku.
Taču paskatieties uz šīm vienreizējām fotogrāfijām. Cilvēki patiešām peldējās šajās drēbēs, bet galvenais bija pieturēties tikumības normām.
