Izpletņlēkšana jeb Skydivings ir aizraujoš sporta veids, tas sajūsmina skatītājus un sarūpē jaudīgu adrenalīna pieplūdumu pašiem sportistiem. Cilvēki, kas ar to nodarbojas nereti cenšas izvērst šī jau tā bīstamā sporta robežas un padarīt to vēl ekstrēmāku, bet ne vienmēr viss iet kā plānots.
Zemāk ir piecu cilvēku stāsti, kuri saņēma daudz lielāku adrenalīna devu nekā gribēja.
Šaina Ričardsone (Shayna Richardson)
Šaina domāja, ka beigas ir klāt, kad, izlecot no lidmašīnas, viņas parašūts neatvērās. Šis bija viņas desmitais lēciens un pirmais patstāvīgais (neesot piekabinātai pie instruktora). Krītot ar 80km stundā, Šaina sevi gatavoja ļaunākajam zinot, ka visu iespējamo viņa jau ir izdarījusi un atliek vien gaidīt, vienīgās domas viņas galvā bija "Šo nekādi vairs nevar labot, tās ir beigas" un "Lūdzu, kaut tas nesāpētu".
Šaina piezemējās kādā autostāvvietā ar galvu pa priekšu, viņa bija šaušalīgā stāvoklī, bet tomēr izdzīvoja.
Džo Hermans (Joe Herman)
1944.gadā, otrā pasaules kara laikā, Džo bija Austrālijas karaliskās gaisa flotes pilots. Kādā aprīļa naktī, Džo nodarbojās ar vācu munīcijas rūpnīcu bumbošanu, lidojot savā Halifax bumbvedējā. Īsi pēc lādiņu nomešanas, Halifax tika trāpīts no zenītieroča un tas sāka brukt kopā. Džo pavēlēja apkalpei glābties, bet pirms pats tika līdz parašūtam, lidmašīna sadalījās vairākās daļās. Tā sākās Džo brīvais kritiens. Neprātīgā ātrumā, nesoties cauri naksnīgajām debesīm pretī zemei, Džo uzdūrās kaut kam, kas materializējās, kā viņa kolēģa, ložmetējnieka, Džona Vivaša (John Vivash) kāja, kurš tobrīd vēra vaļā savu izpletni. Parašūts ļoti lēni piepildījās ar gaisu, kas lieti palīdzēja Džo nezaudēt tvērienu. Džo bija pirmais, kas satikās ar zemi un vēl piedevām ar savu ķermeni mīkstināja arī pārinieka piezemēšanos.
Abi vīri tika cauri sveikā, vien ar pāris skrambām un lai arī kļuva par kara gūstekņiem, vismaz bija dzīvi.
Maikls Holms (Michael Holmes)
2006. gadā Maiklam gadījās piedzīvot tādu adrenalīna devu, par kādu viņš pat nebija sapņojis, lecot no 4,5km augstuma. Šī diena viņam iesākās kā jau visas citas. Maikls ir parašūtistu instruktors un uz to brīdi viņš bija veicis vairāk kā 7'000 lēcienu. Maikls uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā, kad pēc gredzena paraušanas viņš uzsāka mežonīgu virpuļa danci, tā vietā lai taisnā līnijā tiktu parauts uz augšu. Parašūts nepiepildījās ar gaisu, tā štropes bija sapinušās. Maikls nekrita panikā, jo zināja, ka viņam ir laiks visu labot. 46 sekundes viņš pavadīja cenšoties izplest izpletni, kad tas neizdevās viņš centās to atkabināt, lai varētu izlaist rezerves. Pirms paraut atkabināšanas sviru, Maikls paspēja nodomāt cik tas parašūts tomēr ir dārgs (1'600 dolāri). Atkabināt izpletni neizdevās un ap to brīdi Maikls biju tuvu samaņas zaudēšanai, lielā ātruma un virpuļošanas dēļ. Īsi pirms piezemēšanās Maikls domāja cik dusmīgs viņš ir, jo izdarījis visu iespējamo, bet vienalga mirs. Viņš izdvesa pēdējos atvadu vārdus un gaidīja.
Pārsteidzoši, bet Maikls izdzīvoja. Viņš iedzīvojās plaušu bojājumos, kas noveda pie Pneimotoraksa un viņa potīte bija sadragāta, bet citādi ar viņu viss bija kārtībā.
(viss viņa kritiens tika nofilmēts no diviem skatu punktiem 1. kamera uz viņa ķiveres un 2. viņa draugs, kas leca aiz viņa. Zemāk ir video)
Alans Magī (Alan Magee)
1943. gadā, otrā pasaules kara laikā, Alans bija ložmetējnieks B-17 Flying Fortress lidmašīnā. Bumbojot Francijas krastu, viņa lidmašīnu sāka apšaudīt vācieši. Arī šajā gadījumā lidmašīna pašķīda vairākās daļās un Alanam nekas cits neatlika kā izlēkt laukā no atlūzām un nodoties brīvajam kritienam. Tā kā viņš atradās ļoti lielā (6km) augstumā, Alans zaudēja samaņu un pēc kāda laika piezemējās Svētā Nazaīra (St. Nazair) vilcienu stacijā, izkrītot caur tās stikloto jumtu. Nākamais ko viņš atcerās ir tas, kā vaciešu dakteri viņu cenšas savākt kopā.
Bez 28 grieztām brūcēm no stikla, Alanam bija lauzta labā kāja un potīte kā arī gandrīz pilnībā atdalījusies labā roka. Viņa stāsts ierindojās starp 10 neticamākajiem izdzīvošanas stāstiem kara laikā.
Miko
Ne vienmēr parašūtisti lec no lidmašīnām, ir arī tā saukties Base Jumperi, kuri lec no augstceltnēm, tiltiem un klintīm. Viens no tādiem ir arī Miko. Šādi lēcieni ir vēl bīstamāki par parastajiem, jo kaut nedaudz aizkavējoties atvērt parašūtu, var būt jau par vēlu. 2003. gadā, Vācijā, šis neprātis izdomāja nolēkt no kāda nepabeigta debesskrāpja. Parašūts atvērās, bet ne pilnībā un Miko vairs nebija laika to sakārtot. Parasti tas nozīmētu drošu nāvi, bet... viņam paveicās, jo krītot garām ceļamkrānam viena no štropēm aiz tā aizķērās. Policija atrada Miko karājamies paša parašūtā 45m virs zemes.
Viņu sodīja par nelikumīgu iekļūšanu svešā īpašumā un aviācijas likumu pārkāpšanu, bet Miko vienalga tika sveikā cauri, salīdzinot ar to, kas varēja notikt.
Īstenībā lekt ar izpletni ir mazāk riskanti, nekā braukt ar auto pa divvirzienu ceļu.
Skydivings ir fantstiska lieta, bīstams, bet ļoti aizraujošs sporta veids. Iesaku visiem to pamēģināt un ja iepatīkas iziet AFF kursus. Pašam ir vēl tikai 52 lecieni:)
Raksts labs, liels + no manis!
Pats fanoju par šo sportu un esmu lēcis. Izlecot no lidmašīnas tu nekrīti ar 80 km/h, bet gan ar 200-220km/h, brīvajā kritienā vidējais krišanas ātrums ir 50-55m/s.
Lielākie meli ko parasti stāsta ir, ka cilvēks kura izpletnis neatveras, gaisā jau nomirst ar sirdstrieku nevis no sadursmes. Reāli tā nav, tikai retais nomirs no sidstriekas.
P.S. Ja ieliksi vēl kādu rakstu par skydivingu garantēts + no manis!
