Noziedznieki ir pierādījums tam, ka pat aiz šķietami nekaitīgas ārienes var uzglūnēt briesmas. Par laimi, lielākai daļai cilvēku dzīvē nenākas saskarties ar slepkavām, taču ne visiem paveicas. Katram mākonim gan ir zelta maliņa, un šie cilvēki apliecina, ka ar veiksmes un intuīcijas palīdzību ir iespējams izdzīvot arī tad, ja esi kļuvis par ļaundara nākamo mērķi.
Šokolādes dēļ ir vērts riskēt
Džanni Versače bija viens no slavenākajiem un veiksmīgākajiem modes dizaineriem. 1997. gada 15. jūlijā viņš tika nogalināts. Slepkava bija Endrū Kananans, 27 gadus vecs vīrietis, kurš bijis pārņemts ar Versači, turklāt iepriekšējo trīs mēnešu laikā bija nogalinājis vēl četrus cilvēkus.
Džemaila Kinga, 6. klases skolniece, 1997. gada pavasarī kā parasti pēc skolas devās uz parku, kas atradās netālu no viņas mājām. Tur Džemaila spēlēja basketbolu. Kādu dienu parkā bija mazāk cilvēku nekā ierasts, tādēļ viņai radās iespēja izmantot visu laukumu. Pēc brīža viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš meiteni novēroja. ''Viņš bija vecāks par mani, pieaugušais, taču joprojām diezgan jauns. Viņam bija garš mētelis tumši zaļā krāsā. Viņš stāvēja uz sāna līnijas, kas atdalīja laukumu no zāliena,'' rakstīja Kinga. Meitene centās ignorēt svešinieku, jo parka tuvumā bieži varēja satikt aizdomīgus tipiņus, taču viņi parasti nebija bīstami. Turklāt viņa nevēlējās doties prom tādēļ, ka viss laukums bija viņai.
Vīrietis turpināja vērot meiteni. Pēc neilga brīža viņš pamet sāna līniju un nostājas zem groza. Tagad Džemaila tiešām kļūst aizkaitināta, taču, kad viņa paskatās uz vīrieti, viņš izskatās bēdīgs. ''Bet es neesmu stulba. Es sāku vākt mantas, lai dotos prom, '' raksta Kinga. Tad svešinieks cenšas viņu apturēt, sakot, ka meitenei ļoti labi padodas. ''Paldies,'' nomurmina Džemaila un dodas pie sava velosipēda, kas atrodas nedaudz tālāk. Vīrietis gan saka, ka meitenei vajadzētu turpināt trenēties. Kad Džemaila gandrīz jau bija nonākusi pie sava velosipēda, viņa apriezās. ''Nezinu, vai biju ziņkārīga, vai nokaitināta, vai pagriezos kāda cita iemesla dēļ. Un tad viņš man piedāvā dolāru. 11 gadus vecā es zinu, ka nevajadzētu ņemt lietas no svešiniekiem, turklāt tas čalis ir ļoti aizdomīgs. Bet dolārs ir īsta nauda, par kuru var nopirkt divas šokolādes tāfelītes. Es zinu - visi pieaugušie vienmēr teikuši, ka nedrīkst ņemt lietas no svešiniekiem, jo viņi var būt noziedznieki. Bet saldumi ir tas, kas man patīk, un dolārs ļautu man nopirkt saldumus. Es sāku veikt aprēķinus savā galvā. Jā, es varētu nomirt šajā tukšajā parkā. Bet katrā parkā pusē ir liela iela. Tātad, ja viņš kaut ko mēģinās izdarīt, kāds dzirdēs manus kliedzienus. Es pieskrienu pie čaļa un ātri paņemu dolāru, gandrīz neskatoties uz viņu. Tad es uzlēcu uz velosipēda un traucos prom.''
''Es par to vēlāk daudz nedomāju līdz brīdim, kad pamanīju, ka tiek meklēts kāds slepkava. Tad ziņās parādīja viņa attēlu. Tas bija tas pats džeks, kurš iedeva man dolāru. Endrū Kananans. Es biju pārbijusies. Ko dara 11 gadus veci bērni šādās situācijās? Pareizi, pasaka draugiem. Es viņiem pastāstīju, ka satiku to sērijveida slepkavu no ziņām, viņš man pateica, ka esmu laba basketbolā, un iedeva dolāru. Protams, viņi man neticēja.''
Kananans izdarīja pašnāvību 1997. gada 23. jūlijā, iešaujot sev galvā. Ar šo zagto ieroci viņš iepriekš bija paveicis divas slepkavības. Motīvs šīm slepkavībām joprojām nav zināms. Sākotnēji tika uzskatīts, ka Kananans uzzinājis, ka ir HIV pozitīvs, taču analīzes to neuzrādīja. Jāpiemin, ka dzīves pēdējos gados viņš nekur nestrādāja, draudzējoties ar turīgiem vīriešiem un tērējot viņu naudu.
Tēja, kas varēja kļūt par pēdējo
Felisita Naitingeila ar stopiem sāka pārvietoties 22 gadu vecumā. Viņa strādāja ciematā, tādēļ izmantoja stopēšanu, lai nokļūtu darbā vai mājās. 1980. gada aprīlī viņu savā auto paņēma Freds Vests, kurš kopā ar sievu Rozmariju jau bija nogalinājis vairākas sievietes. Lai arī viņš neatklāja savu vārdu, Naitingeila lieliski atceras viņu. ''Viņš bija dīvainākais cilvēks, kuru es satiku stopējot. Tā bija tikšanās, kuru es nekad neaizmirsīšu.''
Pēc tam, kad viņa ar stopiem bija nonākusi degvielas uzpildes stacijā, kāds piedāvāja viņu aizvest mājās. Viņai, protams, šķita savādi, ka kāds viņu piedāvā aizvest, lai gan viņa nemaz to neprasīja, taču vīrietis likās pietiekami jauks. ''Es tevi aizvedīšu. Noliec savu mugursomu. Tas ir pilnīgi droši, neuztraucies,'' teica vadītājs. Felisita gan iebilda, ka labprātāk atstātu somu pie sevis mašīnas priekšpusē, taču vīrietis atkārtoja, ka viņai nevajag uztraukties. Kad svešinieks teica, ka vēlas iedzert tēju, Felisita jutās atvieglota. Viņa pateicās vīrietim un teica, ka atradīs kādu citu, kurš viņu nogādās mājās. ''Nāc, iedzersim tēju. Kas gan slikts var notikt no tases tējas?'' atbildēja svešinieks. Kamēr viņi sēdēja un dzēra tēju, Vests iztaujāja meiteni par viņas ģimeni, arī viņu attieksmi pret stopēšanu. Felisita atbildēja, ka vecāki nebija laimīgi par šādu pārvietošanās veidu, taču neaizliedza meitai to. ''Tas ir smieklīgi! Viņi acīmredzami neuztraucas par tevi. Neviens vecāks, kuram rūp sava meita, neļautu viņai pārvietoties ar stopiem,'' Vests dusmās teica. Naitingeila vīrieti uzskatīja par nepieklājīgu, taču ne bīstamu, tādēļ pēc tējas izdzeršanas nolēma turpināt ceļu ar viņu.
Svešinieks centās pierunāt Felisitu atbraukt ciemos pie viņa ģimenes, kas viņai šķita dīvaini, jo viņa vēlējās tikai nokļūt mājās. Tas vīrieti padarīja dusmīgu. Viņš meloja, ka nepieciešams izbraukt caur Tjūksberi pilsētu, kur dzīvoja viņš, lai nokļūtu Naitingeilai vajadzīgajā Veimūtā. Tad Vests apgalvoja, ka viņam netālu jāsatiek draugs, tādēļ viņš izlaidīs Naitingeilu un savāks viņu atpakaļceļā. ''Viņš bija tik dusmīgs, man šķita, ka viņš mani sitīs, tādēļ darīju, ko viņš lika, un izkāpu,'' sacīja Felisita. Par laimi, viņai ātri vien izdevās sameklēt kādu, kurš viņu nogādāja atpakaļ uzpildes stacijā, no kurienes viņa vēlāk nokļuva mājās.
Pēc 14 gadiem Naitingeila uzzināja, ka vīrietis, kurš piedāvāja viņu aizvest mājās, bija Freds Vests. Tikai tad viņa apjauta, ka šis vīrs 20 gadu laikā bija spīdzinājis, izvarojis un nogalinājis vairākas sievietes. Felisitas vīrs jokoja, ka viņa ir vienīgā sieviete, kuru Freds Vests ir atraidījis. ''Es joprojām atceros, kā šis vīrs, kuru es tagad atpazīstu kā Fredu Vestu, man teica, cik priecīga būs viņa sieva, ja es aizbraukšu ciemos.''
Sieviete neieradās uz savu nāvi
Šis gadījums ir atšķirīgs, jo slepkavas izvēlētais upuris nenonāca aci pret aci ar viņu, taču bija tam ļoti tuvu. Ja tas būtu noticis, izredzes izdzīvot būtu pavisam nelielas.
Līdz savam arestam 2005. gadā Deniss Reiders darbojās kā ''BTK slepkava''. Šādu iesauku viņš ieguva savas metodes dēļ, upurus sasienot, spīdzinot un nogalinot (bind, torture, kill). Tā kā Reiders 14 gadus strādāja apsardzes firmā, viņš mācēja ielavīties mājās nepamanīts.
Kāda sieviete nenojauta, cik tuvu viņa bija nāvei, līdz brīdim, kad slepkava nosūtīja viņai dzejoli. 1979. gada aprīlī Reiders centās nogalināt 63 gadus veco Annu Viljamsu viņas mājās. Viņš sēdēja tumsā, dzēra ūdeni un dusmīgs pameta ēku, kad saprata, ka sieviete neieradīsies paredzētajā laikā. Viljamsa, par laimi, tovakar bija dejās, turklāt pēc tam vēl pabija savas meitas mājās. Reiders viņai nosūtīja dzejoli ar nosaukumu ''Ak, Anna, kādēļ tu neparādījies?''.
Tie, kas pazina Reideru, bija šokā par viņa šausmīgajām izdarībām. Viņš bija zēnu skautu grupas vadītājs un baznīcas padomes prezidents. Slepkavas sievai un diviem bērniem nebija ne jausmas, ka viņi atrodas zem viena jumta ar sērijveida slepkavu, kurš nogalināja 10 cilvēkus. ''Viņš bija tas, kurš mācīja man morāles. Viņš man mācīja to, kas ir labi un slikti,'' saka Reidera meita Kerija. Šobrīd 74 gadus vecais vīrietis tika notiesāts 2005. gadā. Viņš nevar tikt atbrīvots ātrāk par 2180. gadu.
