Simtiem gadu pasaules valstis ir izsūtījušas rūdītākos noziedzniekus un politiskos pretiniekus uz kailām, tuksnesīgām salām. Šādai taktikai ir acīm redzamas priekšrocības. Izolētā vieta, spēcīgas jūras straumes un haizivīm pilnie ūdeņi veido dabiskus cietuma mūrus. Aizbēgt no šāda ieslodzījuma ir teju neiespējami. Turklāt uz salas noziedznieki ir prom no sabiedrības acīm. Ņemot vērā smago darbu, nožēlojamo ēdienu, slimības un sodus, nāve šajos cietumos ir kā atpestīšana...
Cietumi1
40
0
Ifas pils. Franču rakstniekus Aleksandrs Dimā vecākais stāvās klintis un spēcīgās jūras straumes iemūžināja savā romānā "Grāfs Monte Kristo". Sākumā šo cietumu uzbūvēja, lai aizsargātu Marseļu no jūras uzbrukumiem.
Attieksmē pret ieslodzītajiem šajā cietumā bija vērojamas lielas atšķirības. Nabadzīgos ievietoja tumšaos, mitros kambaros, bet turīgie dabūja kameras ar logiem, tualeti un pavardi - protams, par samaksu. Ifas pilī varēja nokļūt visabsurdāko iemeslu dēļ. Kādam vīram piesprieda 6 gadu cietumsodu par to, ka viņš nenoņēma cepuri karaļa Luija XIV klātbūtnē. Laikā pēc reliģiskajiem kariem Francijā 16. gs. otrajā pusē salā bija vismaz 3500 franču protestantu. Cietumu slēdza 19. gs nogalē.
Autors: Foto: © Charles O'Rear/CORBIS
Robena pie Keiptaunas Dienvidfārikā ir izmantota cilvēku izolēšanai kopš 17. gs. beigām. Lielākoties tur turēja notiesātos noziedzniekus, taču varasiestādes sūtīja uz salu arī jukušos un spītalīgos. Visvairāk cietumu izmantoja aparteīda laikā (1948-1994), kad salā savas dienas pavadīja daudzi režīma kritiķi. Viņiem piesprieda smagu darbu Robenas kaļķakmens raktuvēs. Salā cietumnieki bija melni, bet cietumsargi - balti. Ieslodzītos regulāti piekāva,un saskaņā ar stingrajiem noteikumiem viņi varēja saņemt vēstules tikai reizi pusgadā. Vispazīstamākais ieslodzītais cietuma vēsturē ir Nelsons Mandela, kurš vēlāk kļuva par Deinvidāfrikas pirmo melnādaino prezidentu. Viņš cietumā pavadīja 18 gadus. Šo ieslodzījuma vietu slēdza tikai 1991. gadā.
Reklāma
Cietums, ko 1852. gadā ierīkoja Velna salā pie Franču Gajānas krastiem, ātri kļuva par pasaulē šāušalīgāko vietu. Ieslodzītie nebija gatavi šausmām, kas viņus tur sagaidīja. Francijā neatgriezās pat puse no 80 000 ieslodzītajiem. Viņi mira no necilvēcīgā darba, sodiem un slimībām: malārijas, tīfa un dizantērijas. Velna sala kļuva bēdīgi salvena, kad francūzis Anrī Šarjērs par redzēto cietumā uzrakstīja grāmatu "Tauriņš". Soda koloniju slēdza ap 1952. gadu.
Sanfrancisko līcī pasaulē visslavenākā cietuma sala Alkatraza, pazīstama ar nosaukumu Klints (The Rock). Cietuma 29 gadu pastāvēšanas laikā notika 14 beēgšanas mēģinājumi, taču oficiāli nevienam neizdevās izbēgt. Trīs bēgļus neatrada, bet uzskata, ka viņi noslīka, peldot 2.5 km līdz krastam. Alkatrazas slavenākais ieslodzītais bija mafijas boss Als Kapone, kas tur atradās no 1934. līdz 1939. gadam. Rekordists ar 26 salā pavadītajiem gadiem ir banku aplaupītājs Elvins Karpovičs jeb Karpiss, pazīstams ar iesauku Creepy Karpis.
Autors: Foto: © Bettmann/CORBIS
1861. gadā franču kolonizatori Konšonas salā ierīkoja cietumu politieslodzītajiem. 1954. gadā cietumu savā kontrolē pārņēma Dienvidvjetnama. Kad Vjetnamas kara laikā 70. gados cietumu apmeklēja ASV Kongresa delegācija, viņi ieraudzīja ieslodzīots ar nocirstiem pirkstiem, vaļējiem galvaskausu lūzumiem un lielām brūcēm. "Life Magazine" publicēja cietumā uzņemtās fotogrāfijas un amerikāņu vidū pieauga pretestība karam. Pēc kara beigām 1975. gadā cietumu slēdza.
Reklāma
Sv. Helēnas sala bija nevainojama vieta, kur britiem paslēpt Napoleonu Bonapartu pēc viņa sakāves pie Vaterlo. No tās līdz cietzemei Āfrikā ir 2000 km. Pēc slavenā karavadoņa bēgšanas no Elbas salas 1815. gada pavasarī briti vairs negribēja riskēt. Tāpēc 1815. gada rudenī viņi izsēdināja Napoleonu vēju plosītāš Sv. Helēnas salas klinšainajā krastā. Bijušo Francijas imperātoru uz maiņām pieskatīja 820 karavīri un flotes kuģi, kas patrulēja gar salu.
20. gadsimta 30. gados Taizeme ierīkoja cietumu attālajā Tarutau salā. Kad Otrā pasaules kara laikā ēdiena un medikamentu piegādes no cietzemes kļuva retākas, cietumnieki un cietumsargi apvienojās, lai cīnītos par izdzīvošanu. Viņi kļuva par pirātiem, kopā aplaupīja tirdzniecības kuģus, nogalināja apkalpes un pārdeva salaupīto mantu. Pēc kara 300 britu karavīriem izdevās pieveikt pirātus, un 1949. gadā cietumu slēdza uz visiem laikiem.
Tev patiks šie raksti
