Černobiļas stāsts: Veca cilvēka liktenis (1)8

Mēs nebaidījāmies no tās radiācijas. Ja nebūtu to redzējuši, nezinātu, varbūt baidītos, bet tagad mēs esam to redzējuši un vairs nav tik bail. Milicija un karavīri uzlika uzrakstus. Dažus pie mājas, dažus uz ielas – uzrakstīja: 70 kirī, 60 kirī... Vienmēr esam ēduši savus kartupeļus, tupenīšus, bet tagad pateica – nedrīkst! Neļauj ēst ne sīpolus, ne burkānus. Kāds bēdājās, cits smējās... Dārzā ieteica strādāt marles apsējos un gumijas cimdos. Pelni no krāsns ir jāaprok. Jāapglabā. O... Atbrauca kāds svarīgs zinātnieks, viņš uzstājās klubā un teica, ka malka esot jāmazgā... Brīnumi! Kaut manas ausis to nebūtu dzirdējušas! Pavēlēja pārmazgāt pārvalkus, palagus, aizkarus... Tie taču ir mājās. Skapjos un lādēs. Kāda radiācija var būt mājās? Aiz stikla? Aiz durvīm? Brīnumi! Meklē to mežā un laukā... Akas aizslēdza un aptina ar polietilēnu... ūdens esot „netīrs”. Kāpēc netīrs, ja tas ir tīrs, tīrs? Sarunāja visādas muļķības. Jūs visi mirsiet... Ir jādodas prom... Jāevakuējas...

Cilvēki nobijās... Baiļojās... Daži naktīs apraka savu mantu. Es arī saliku savu apģērbu... Sarkanos diplomus par manu godīgo darbu un naudu, kuru biju sakrājusi nebaltām dienām. Skumji! Sirdij bija tik skumji! Lai man nokalst mēle, ja es jums meloju! Tad es dzirdēju, ka kādā sādžā karavīri esot evakuējuši cilvēkus, bet vecītis un vecenīte palikuši. Dienu pirms tam, kad sapulcināja cilvēkus un atveda autobusu, viņi esot paņēmuši gotiņu un devušies uz mežu. Gaidījuši tur. Kā kara laikā... Kad soda bataljons, nodedzināja sādžu... Kur rodas tādas nelaimes? (raud.) Mūsu dzīve nav droša... Negribu raudāt, bet asaras līst... O! Paskatieties pa logu – atlidoja žagata... Es viņas nedzenu prom. Kaut gan žagatas dažreiz no šķūņa nozog olas. Tik un tā nedzenu. Tagad mums ir viena nelaime. Nevienu nedzenu prom! Vakar bija atskrējis zaķis...

Kaut mājā katru dienu būtu cilvēki. Te netālu, citā sādžā, arī dzīvo kāda sieviete, es teicu, lai viņa pārceļas pie manis. Tas nepalīdzēs, bet vismaz būs ar ko parunāt. Pasaukt... Naktīs man viss sāp. Kājas tirpst, it kā pa tām skraidītu skudriņas, tas nervu dēļ. Tad es paņemu rokās sauju graudu... Un tos spaidu. Tad nervi nomierinās... Savas dzīves laikā esmu daudz strādājusi un daudz bēdājusies. Viss ir bijis, un es vairs neko negribu. Ja es nomirtu, varētu atpūsties. Nezinu, kā būtu dvēselei, bet ķermenis būtu mierīgs. Man ir gan meitas, gan dēli.. Visi dzīvo pilsētā... Es negribu braukt projām no šejienes! Dievs ir devis mūžu, bet nav devis laimi. Es zinu, ka vecs cilvēks apgrūtina, bērni pacietīs, pacietīs un aizvainos. Bērni dod prieku, kamēr ir mazi. Visas mūsu sievietes, kuras aizbrauca uz pilsētu raud. Vienai vedekla dara pāri, citai – meita. Viņas grib atgriezties. Mans saimnieks ir te... Atdusas kapos.. Ja nebūtu kapos, viņš dzīvotu citā vietā. Un es būtu kopā ar viņu. (Pēkšņi sāk runāt jautri.) Kur tad man jābrauc? Te ir labi! Viss aug, viss plaukst. Sākot ar mušiņu un beidzot ar dzīvniekiem, viss ir dzīvs.

Es visu atcerēšos... Nemitīgi lidoja lidmašīnas. Katru dienu. Zemu, zemu. Lidoja uz reaktoru. Uz staciju. Cita pēc citas. Bet pie mums bija evakuācija. Pārvietošana. Mājām uzbruka. Cilvēki ieslēdzās un slēpās. Lopi mauroja, bērni raudāja. Karš! Spīdēja saulīte... Es sēdēju mājās, bet durvis gan nebija aizslēgtas. Pieklauvēja karavīri: ”Vai esi saposusies saimniec?” Es jautāju: ”Vai jūs man sasiesiet rokas un kājas?” Paklusēja un aizgāja. Jauniņi, jauniņi. Bērni! Sievas uz ceļiem rāpoja pa pagalmiem... Lūdza Dievu... Karavīri paņēma pie rokas vienu, tad otru – aizveda uz mašīnu. Es piedraudēju, ka tas kurš man pieskarsies un parādīs spēku, dabūs ar spieķi. Lamājos! Stipri lamājos! Neraudāju. Todien man nenobira ne asaras..../Turpinājums raksta otrajā daļā/