Bruņinieku atmaskošana5

Rokas viņš arī nemazgās – tā ir saracēņu ieraža, bet viņš ir kārtīgs kristietis. Nu jā, un savas bruņas, zem kurām ir biezs vilnas krekls, bruņinieks karagājiena laikā nēsāja diennaktīm nenovelkot, jo nevar jau zināt, kad nāksies mesties cīņā, nevar atļauties pusstundu garderobes nomainīšanai. Starp citu, nekādu atvāžamu durtiņu bruņutērpā nebija, tāpēc savas dabiskās vajadzības tavs cēlais varonis nokārtoja nenokāpjot no zirga. Varbūt pēc tam lika ieroču nesējam apliet sevi ar kādu spaini ūdens, tas arī viss. Protams, nevar šādā antisanitārijā vainot pašu bruņienieku, tā bija baznīcas ideoloģija – ja mazgāsies vienatnē, vari tikt apsūdzēts burvestībās, bet vesels bars pliku vīriešu, tā jau ir zaimošana.

Bruņinieka ikdiena bija tāla no poēzijas, jo tajos apstākļos šodien tu esi varonis, bet rīt - invalīds vai mironis. Tā nu viņi dzīvoja vienai dienai, un laika serenāžu dziedāšanai un rociņu skūpstīšanai viņiem nebija. Tāpēc praktiski jebkura bez pavadoņiem un apsardzes satiktā, neatkarīgi no izcelsmes un vecuma, tika, atvainojiet par tiešumu, drāzta. Grupveida izvarošana arī nebija nekāds retums, jo neskraidīs tak katrs no bara atsevišķu bābieti meklēt. Protams, gadījās arī cēlie bruņinieki, kuru cēlums izpaudās tādējādi, ka par nolaupīto sievieti viņi pieprasīja par 20-40% mazāku izpirkuma naudu. Atlaidīte par lietotās preces atgriešanu...

Ko jūs sakāt? Šādi izrīkojās tikai bandīti no zemākās šķiras? Vispār jau par bruņinieku varēja tikt iecelts jebkurš cīnīties spējīgs vīrietis, kurš izpelnījās kāda kunga atzinību. Izpalīdzēja ganu puisis lordam un šis jūtu uzplūdā ieceļ to bruņinieku kārtā. Dabū sev uzkabi, izdomā ģerboni un uz priekšu.

Ok, par bruņinieku tevi iecēla, bet zemes nav, dzimtļaužu nav, pils nav, varbūt pat zirga un pilna bruņutērpa nav. Ko darīt? Iztikt no kunga žēlastības dāvanām vai doties ceļā pēc laupījuma. Veikt varoņdarbus, uzveikt troļļu un pūķus, glābt nevainīgos? Fui, ko jūs, daudz vienkāršāk – satiec tirgotāju vai amatnieku pajūgu, aizšķērso šamējiem ceļu un saki – šī zeme pieder manam kungam, nodoklis par braukšanu tik un tik.

Tā nu varēja pelnīt iztiku vienatnē vai savākt komandu un darboties lielākā mērogā – apciemot kaimiņu kunga zemes un kaitniekot pēc pilnas programmas, tādējādi iegūstot sava kunga labvēlību un varbūt saņemot no viņa lēni ar pāris ciematiem, kur varēja vākt nodevas, spriest tiesu, gulēt ar līgavām pirmajā kāzu naktī utt. Bet arī bruņinieka uzticība savam lordam nebija bezgalīga, vienmēr varēja pārmesties pie cita, kurš sola lielāku laupījumu.

Tā kā šie cēlie vīri kļuva arvien mazāk kontrolējami, baznīca izdomāja savākt šos dažādos ordeņos un sūtīt dievam tīkamā ceļojumā uz Svēto zemi, nest Dieva vārdu mežoņiem, atbrīvot Jēzus kapu u.c. Savāc savu biedru komandu un dodies Krusta karā, dalībniekiem nodrošināta vieta paradīzē un viss, ko pa ceļam uz Jeruzalemi spēsi salaupīt! Tā nu vismaz pusi Eiropas bruņinieku nopļāva Saladīna karavīri, kas ļāva Eiropai uz laiku atviegloti uzelpot.

Bruņinieks kā cēlais, vīrišķīgais un daiļais džentelmenis ir grāmatās, dziesmās, filmās radīts tēls, kam ir visai mazs sakars ar vēsturisko īstenību. Tomēr ir patīkami ticēt pasakām, vai ne? :)