Par pašu pili varat izlasīt šeit:
http://www.spoki.lv/vesture/Birinu-Pils-vesture/343827">http://www.spoki.lv/vesture/Birinu-Pils-vesture/343827
Aleksandram un Elionorai Pistolkorsiem bija trīs bērni – viena meita un divi dēli. Abi zēni kopā mācījās pagastskolā un vēlāk universitātē. Viņi bija ļoti pieķērušies viens otram. Vecākais dēls Ēriks par visu vairāk mīlēja jautras kompānijas un balles. Savukārt Maksis devās uz Kaukāzu, lai piedalītos armijas rīkotajos manevros. Taču drīz vien mājinieki saņēma traģisku vēsti, ka Maksis gājis bojā dienesta vietā Kaukāzā 1911. gada 12. maijā. Brāļa nāve pilnīgi satrieca Ēriku. Viņš iegrima smagā depresijā. Tikai pateicoties radinieku gādībai un Bīriņu muižas mieram, viņš lēnām sāka atlabt.
Tolaik pie māsas Renātes par kalponi strādāja jauka un piemīlīga meitene, kas rūpējās par Ēriku slimības laikā. Drīz vien mājinieki ievēroja, ka abu jauniešu attiecības sniedzas krietni vien tālāk par draudzīgu aprunāšanos. Vēl pēc kāda laika Ēriks paziņoja, ka vēlas precēties. Māte nevarēja pat pieļaut domu, ka dēls precas ar zemas kārtas meiteni, un, cerēdama, ka kalpone apkaunota aizies no muižas, nolēma rīkoties ar viltu. Viņa uzrakstīja vēstuli, ko pirms aizbraukšanas it kā atstājis Ēriks. Tajā bija teikts, ka viņš nolēmis precēt savai kārtai piederīgu sievu. Māte nezināja, ka meitene bija gaidībās. Nespēdama izturēt rūgto vilšanos un gaidāmo negodu, meitene pakārās. Kad pilī atgriezās Ēriks, bija jau par vēlu. Šī traģēdija pilnībā aptumšoja Ērika prātu, un 1912. gada ziemā viņš muižas parkā nošāvās.
Tolaik cilvēkus, kas bija izdarījuši pašnāvību, apglabāja ārpus kapsētas. Tā kā jaunais barons bija augstas kārtas, viņu tomēr guldīja dzimtas kapenēs, un mācītājs noturēja aizlūgumu par viņa dvēseli.
Par jauno kalponi neaizlūdza neviens. Tādēļ vēl līdz pat šai dienai nemierīgajās pilnmēness naktīs, meklēdams savu mīļoto, viņas gars klīst pa Pili.
