Tauta bez savas vēstures zināšanām ir kā bērns bez vecākiem, kuram var iestāstīt, ko vien grib. Kaut kas tāds ir noticis ar baltu tautām. Modernā vēsture tām ir nozagusi pirmdzimtības tiesības, līdz ar to laupot goda un cieņas pilnu stāvokli Eiropas attīstības vēsturē. Jāteic gan, ka vēl visai nesen godprātīgi zinātnieki, kalpodami patiesībai, atzina, ka baltu tautas ir vissenākās Eiropā.
Baltu tautas - vissenākās Eiropā33
. Itāļu zinātnieks Džakomo Devoto jau XX gs. sākumā uzsvērti atgādināja vēsturisko patiesību par baltu senatnīgumu. Ar to tika pievērsta uzmanība baltu valodu un arheoloģijas pētniecībai. Vēl īsu brīdi pēc II pasaules kara Padomju Savienības okupētajā Latvijā skolās seno laiku vēsturē mācīja, ka Grieķijas pirmiedzīvotāji bija pelasgi – sena baltu tauta. Taču vēlāk acīmredzamu politisku apsvērumu dēļ, lai vājinātu latviešu tautas nacionālo pašapziņu un veicinātu tās pārkrievošanu, vēsturiskā patiesība tika “apgraizīta”… Pa to laiku brīvās pasaules zinātne ir gājusi uz priekšu un daudzos gadījumos radusi apstiprinājumus Džakomo Devoto patiesajam uzstādījumam. Starp objektīviem baltu vēstures pētniekiem jāmin lietuviešu ārsts Basanavičs, vēstures zinātniece Gimbuta, valodnieki Girdenis un Mažulis, vācu vēsturnieks Maijers, krievu zinātnieki Toporovs un Ivanovs, čehu zinātnieks Nīderle, vācbaltu vēsturnieks Rūtenbergs, itāļu valodnieks Dini u.c.
Ir grūti atjaunot dziļas aizvēstures notikumu hronoloģisko secību. Tāpat jāņem vērā, ka mutvārdu tradīcijā glabātā informācija sniedz precīzas ziņas par notikumiem un faktiem, bet reti iezīmē to vietu uz laika ass. Arī arheoloģisko atradumu vecuma noteikšana ir tikai aptuvena, jo neviena zinātniskā metode negarantē 100% precizitāti. Tomēr arī maz ir vairāk kā nekas.
Kopš aizvēstures baltu tautas ir saukušās daudzos un dažādos vārdos. Pie vissenākās nosaukumu grupas pieder: kūri, sēļi, variņi, heti, umbri un pelasgi, kas bija kuģniecībai pievērsušos umbru nosaukums. Pēc mītu vēstīm, šīs tautas sevi uzskatīja par Letas bērniem vai – ziemeļu variantā – par Lotas bērniem. Šinī sakarībā radušies vārdi “leti” un “lotvīši”. No valstiskajiem veidojumiem jāmin aizvēsturiskā Kūru valsts. Atmiņas par tās esamību glabā Baktrijā iemantotās grieķu vēstis un indiešu mīti, kas vēstī, ka Kūru valsts princis Rāma bijis pirmais senās saules zemes iekarotājs un valdījis pār trim pasaulēm – Triloku. Tiešām Āzijas, Eiropas un Āfrikas kontinentā ir saglabājušies daudzi ar kūru vārdu saistīti vietu un ūdeņu nosaukumi. Arī grandiozo pilsētu drupas Altaja un Tjanšana kalnos pieder aizvēsturiskajai kūru kultūrai. Jādomā, ka zem šī vārda bija apvienoti arī sēļi, variņi, heti, keti un umbri. Ap 500. gadu pr.m.ē. apritē ir budinu, neruvju, sēļu, kūru, variņu, heruļu, zemnonu, rugiešu, jātvingu un galindu baltiskās tautas un to nosaukumi. Tās šķir tikai pavisam nelielas valodu īpatnības. Mūsu ēras pirmā un otrā gadu tūkstošu mijā Eiropā vēl ir saglabājušās vendu, liuticiešu, dravēnu, obru, Varnovas obru, ukru, rujānu un tollensu baltu tautas. Seno kūru atlikums pēc gallu ekspansijas ar prūšu-gutoņu un kuršu nosaukumu atspiests uz Vislas lejteci pie Baltijas jūras. Bet tagadējo Krieviju apdzīvo seno kūru atlikums – galindi un somu tautas, kā arī pirmie slāvu ienācēji. O. Ziļickis min tambovus, valagus, muromus, kuru nosaukumi, tāpat kā dravēnu vai ukru nosaukumi, saistās ar ģeogrāfisko vietu. Vienīgi sindi varēja būt tauta ar atšķirīgām baltu nācijas iezīmēm. Jo tuvāk viduslaikiem, jo vairāk sazarojas baltu tautu nosaukumi un jo vairāk tie attiecas uz apdzīvoto teritoriju, bet mazākā mērā uz nacionālo atšķirību vai savdabīgumu. Arī senatnē umbrus, kuri nodarbojās ar kuģniecību, sauca par pelasgiem, bet tos, kuri dzīvoja Krētā, – par kretiem. Dažādi nosaukumi nenozīmē, ka tā ir pavisam cita tauta.
Neatkarīgais baltu vēstures pētnieks Oļģerts Ziļickis, apkopojot lielu daudzumu arheoloģijas un antropoloģijas atklājumu, konstatē, ka protobaltu jeb Kromaņonas cilvēku mirstīgās atliekas atrastas 101 vietā Āfrikā, 72 vietās Āzijā, 11 – Austrālijā, 60 – Eiropā un 68 vietās Amerikā. No izrakumu aptuvenā vecuma var secināt, ka protobaltu pirmdzimtene bijusi Āzijas austrumos un Austrālijā pirms apmēram 50 000 gadu. Pirms 40 000 gadu tie jau sasnieguši Austrumeiropu, bet pirms 20 000 gadu protobalti apdzīvojuši arī Rietumeiropu. Protobaltu antropoloģiskais tips uzrāda stabilu vienveidību visos apdzīvotajos reģionos, ieskaitot Ameriku. Tie bija vidēja auguma cilvēki ar šauru, garenu seju, un viņu smadzeņu masa bija par 200 gramiem lielāka nekā mūsdienu cilvēkiem.
Zinātnieki Rietumeiropas protobaltiem devuši arī sorotaptu vārdu. Protobalti jau no pirmsākumiem ilgi un plaši praktizēja mirušo apbedīšanu uz labajiem sāniem ar galvu uz austrumiem, saliektiem ceļiem un ar ferosiderīta sarkanās krāsas uzkaisījumu. Ap 3000. g. pr.m.ē. dažas baltu tautas sāka mirušos kremēt un to pelnus apglabāt urnās. Tādu praksi uzsāka Mazāzijā frīģieši, bet Rietumeiropā – prūši un kurši. Francijā pie Glozelas atrastie rakstu pieminekļi apstiprina baltu un sorotaptu kultūras kopību. Tas, ka sanskrita tekstos par āriešu dzimteni tiek uzskatīti galējie Ziemeļi, kur tieši virs galvas spīdēja Ziemeļzvaigzne un atradās Lielais Lācis, nav pretrunā ar antropologu datiem, jo tur attēlots baltu atlikuma saglabāšanās reģions pēc pēdējās lielās kosmiskās katastrofas un vispasaules ūdensplūdiem, kad aptuveni 10 000 gadus pirms mūsdienām viss atsākās no gala. Tika izveidota Kūru lielvalsts, kas atguva globālu varu un ietekmi pār visu pasauli.
Runājot par baltiem, nevajadzētu jaukt aizvēsturiskos kūrus ar vēsturiskajiem kuršiem, kas gan ir tiešākā atvase no senās kūru saknes, tomēr ne gluži tas pats. Aizvēsturisko kūru valodā ar savām īpatnībām ietilpa sēļu, ketu, hetu un variņu dialekti. Kuršu un prūšu valoda saskarsmē ar baskiem un galliem piedzīvoja zināmu deformāciju un izmaiņas.
Indiešu mitoloģija glabā vēstis par Kūru lielvalsti un tās dibinātāju princi Rāmu, kurš iekarojis seno Saules Zemi – Rāvanu un pakļāvis savai varai trejas pasaules – Triloku. Trilokas jēdzienā acīmredzot iekļaujas ne mazāk kā trīs kontinenti: Āzija, Eiropa un Āfrika, bet, iespējams, pat Eirāzija, Āfrika un Amerika. Arheoloģijas un antropoloģijas atklājumi apstiprina, ka dziļā aizvēsturē visus kontinentus apdzīvojuši vienas rases un tautības iedzīvotāji. Arī senēģiptiešu, budistu un semītu avoti ziņo par kādu pirmtautu, kas runājusi kopīgā pirmvalodā. Vēl vairāk – mūsdienu zinātnisko atklājumu un jauno tehnoloģiju laikmetā, kas ilgst tikai pāris gadsimtu, zinātnieki ir atklājuši arī to, ka mūsu laikmets ir tikai pagājušo laikmetu bāla ēna, mūsu “sasniegumi” ir tikai pazaudēto un aizmirsto senču zināšanu jaunatklājumi. Mēs joprojām dzenamies pakaļ tam, kas jau sen ir bijis, un nav nekā patiesi jauna zem saules. Mīti skaidri neatklāj, vai princis Rāma savu varu ieguva ar kariem to mūsdienīgā izpratnē vai ar zinātnisku gudrību un tehnoloģisku pārākumu, taču ir drošas liecības, ka viņa veidotā lielvalsts pēc daudziem gadu tūkstošiem tika sagrauta postoša kara rezultātā, kurā tika pielietotas tehnoloģiski pilnīgas iznīcināšanas iekārtas. Nav pamata apgalvot, ka Kūru lielvalsts būtu bijusi vienīgā globālā civilizācija uz Zemes. Tomēr, domājams, tā pastāvēja kopš 10 000 gadu pirms mūsu dienām līdz apmēram ceturtajam gadu tūkstotim pirms mūsu dienām, bet tās pēdējie zinātniskie un administratīvie centri sagrauti ap 1500. gadu pirms mūsu ēras.
Mēģināsim aplūkot vismaz daļu no liecībām par kādreizējās vispasaules civilizācijas esamību. Daudzām un dažādām pasaulē izklīdinātajām tautām ir saglabājušās apbrīnojamas zināšanas astronomijā un matemātikā. Bieži vien glabātājiem mūsdienās trūkst savu zināšanu praktiskā pielietojuma. Zodiaka zīmes kā astronomiski simboli kopš senatnes bija zināmas Šumerā, Indijā, Ķīnā un pat Amerikā. Tie pilnīgi sakrīt vai arī ir ļoti līdzīgi cits citam. Saglabājušies kalendāri un zvaigžņu kartes pārsteidz ar savu līdzību un precizitāti. Slavenā Aleksandrijas bibliotēka glabāja lielu daudzumu ģeogrāfisko karšu, kuru saglabātās kopijas pārsteidz ar savu precizitāti un uzrāda kontinentu stāvokli pat pirms 10 000 gadu. Bet kādu Ķīnā saglabātu seno karti speciālisti uzskata par fotogrāfiju no kosmosa. Pēc vēstījuma no Popol Vub pirmie cilvēki zināja visu, kas ir pasaulē… Viņi redzēja visu pasauli, pat nemēģinādami izkustēties no tās vietas, kurā atradās. Prof. Hapguds savāca un izveidoja monogrāfiju “Seno jūras valdnieku kartes”. Viņš secināja: “Ļoti senos laikos pastāvēja visu pasauli aptveroša civilizācija, kuras kartogrāfi sastādīja kvalitatīvas visas zemeslodes kartes.”
Arheologi ir konstatējuši pārrāvumu cilvēces eksistencē uz Zemes. Tas ilgst apmēram no 12 000. gada līdz 10 000. gadam pirms mūsu dienām. Apmēram pirms 10 000 gadu cilvēce sāka atjaunoties. Vajadzēja visu sākt no gala. Vienlaikus ar savvaļas dzīvnieku pieradināšanu nācās nostiprināt senās zināšanas par Visuma uzbūvi un Zemes ģeogrāfiju. Šim nolūkam tika būvētas tādas observatorijas kā Stonhendžā (tagadējā Anglijā) un Arkaimā (Dienvidurālos), turklāt to iekšējie apļi ir identiski, neskatoties uz to, ka abas šķir 3000 km liels attālums. 12. gs. uzrakstītajā “Britu karaļu vēsturē” ietvertas ziņas no kāda sena avota par Stonhendžas celtniecību. Megalīti observatorijas celšanai esot vesti no Īrijas, un atliek vien pieņemt, ka umbru celtnieki ieradušies no Āfrikas, lai veiktu šos Trilokas valdnieka pavēlētos darbus. Uz šo megalītisko celtniecības laiku attiecināmi arī Lauvu vārti Mikēnās, tiem līdzīgie Saksavamanas vārti Peru, megalītisko pilsētu drupas Altajā un Tjanšana kalnos un citas līdzīgas aizvēstures celtnes. Sanskritā glabājas vēstis par tehnoloģiju uzplaukumu senās Kūru lielvalsts laikos. Tātad zināšanas, lai gan rūpīgi sargātas un pat slēptas, tomēr atrada praktisku pielietojumu dzīvē un nodrošināja sakarus ar tālām zemes malām, veidojot globālu civilizāciju. Starpkontinentu satiksmē nozīmīga ir jūras kuģniecība un gaisa satiksme. Ir arheoloģiski pierādījumi, ka vismaz 4000 gadus pirms mūsu dienām feniķieši spēja nokļūt līdz Brazīlijai, pa Misisipi upi aizkuģoja līdz Lielajiem ezeriem Ziemeļamerikā, bet pēc alvas kuģoja uz tagadējo Angliju. Arī apbraukt Āfriku pa jūras ceļu viņiem nebija nekas īpašs. Trūkst ziņu par kuģniecību pirms 10 000 gadu. Toties ir ziņas par gaisa satiksmi starp kontinentiem un pat starp planētām. Kiči indiāņi glabā atmiņas par četriem tautas pirmtēviem, kuri pēc sava uzdevuma izpildīšanas kaut ko ieraudzīja debesīs, steigšus atvadījās no sievām un radiem, lai dotos atpakaļ pie savas tautas. Viņi uzkāpa kalnā un aizlidoja. Līdzīgs ir stāsts par valdnieci, kas saukta par “Lidojošo tīģerieni”. Viņa pavēlējusi uznest sevi augstā kalnā, no kurienes “pazudusi pērkonā un zibenī”. Eposs “Rāmājana” vēstī: “Rāma iesēdās debesu ratos, kurus viņam atsūtīja Pušpaka, un sagatavojās lidojumam. Šie rati bija lieli un skaisti. Tiem bija divi stāvi ar daudzām istabām un logiem. Šie rati kustējās paši no sevis. Paceļoties dārdoņa piepildīja visas četras debespuses, bet, kad tie kustējās pa savu ceļu gaisā, tie radīja vienmuļu skaņu. Attālinoties tie liesmoja kā komēta debesīs.” Sastopami vēl vairāki detalizēti gaisa kuģu un to dzinēju apraksti. Var secināt, ka bija dažāda tipa gaisa kuģi. Rāmas un hiperboreju (protobaltu) rīcībā bija reaktīvie lidaparāti, bet ķīnieši uzbūvēja propelleru dzinēja darbinātu gaisa kuģi.
Arī šaujampulvera ražošanas noslēpums klejoja pa gadu tūkstošiem un valstīm un patiesībā nebija noslēpums, bet tikai rūpīgi glabātas zināšanas. Bez pulvera bija vēl daudz bīstamāki bruņojuma veidi. Mahābhāratā viens no tiem raksturots šādi: “Tas ir ierocis, kas drāžas ar mežonīgu spēku, zibeņu apņemts. Sprādziens bija spožs kā 10 000 sauļu zenītā. Visas stihijas satrakojās. Likās, ka saule pameta savu ceļu. Visums, karstuma apdedzināts, raustās kā drudzī, skrien kaujas ziloņi un apdeguši ar apdullinošu rēcienu krīt zemē, trakojošās liesmās kaujas rati deg kā meža ugunsgrēks.” Indijā šo sauca par Brahmas ieroci, Dienvidamerikā – par Mašmaku, bet pie baltiem – par Pērkona mākslu. Aprakstīta arī dzelzs bulta – raķešu ierocis, ar kura palīdzību varētu ierosināt Visuma sabrukšanu. Ir bijuši zināmi arī dažādu degbumbu paveidi. Te nu esam nonākuši līdz zināšanu postošajam spēkam un to slēpšanas nepieciešamībai. Zināšanu džins bezatbildīgu cilvēku rokās noveda pie sabrukuma arī Kūru lielvalsti, ko apdzīvoja protobalti, kas runāja kūru, ketu, hetu, sēļu, umbru un variņu dialektā. No viņiem dažādās kombinācijās, dažādās vietās un laikos mijiedarbībā ar dzelteno, melno un sarkano rasi veidojušās pasaules jaunās tautas. Baltā rase pēc miesas un asins ir protobaltu pēcteči, kaut valodās šobrīd patiešām valda īsts Bābeles juceklis. Tomēr gadu tūkstošus ilgusī protobaltu ietekme nav izdzēšama no Zemes vaiga. Ģeogrāfiskie upju, kalnu un ieleju nosaukumi glabā piemiņu par baltisko Kūru lielvalsti un tās plašajām robežām. Valodu tilts no dziļas aizvēstures caur kūru-umbru-obru valodām līdz malēniešu izloksnei arī mūsdienās ļauj atšifrēt hidronīmus un toponīmus dažādos kontinentos un atklāj to baltisko izcelsmi. Lūk, piemēri: Klusā okeāna piekrastē Habarovskas novadā tek Kura un netālu no tās – Nāra, Himalajos Butānā tek Kuru upe un tajā ietek Dangme – debesu upe, caur Pakistānu tek Kurama, bet Turcijā izceļas un caur Kaukāzu tek Kūra, kas, ietekot Kaspijas jūrā, veido Kūru jomu tāpat kā Baltijas jūrā, Krievijā Seimas krastā stāv pilsēta Kurska, bet Vagas krastā – Šenkurska. Arī Alpos tek Kuras upīte un ir divas pilsētas ar Kuras vārdu. Āfrikā Zairā tek prāvā Sankuru upe, Gvinejā – Sankurami, Dienvidāfrikā tek Kurumana un Limpopa, kas sasaucas ar Zambijas Lufupu, Ziemeļkaukāza Urupu un Upu Volgas baseinā. Tā baltiskās upes ir iemūžinājušas Kūru lielvalsts vēsturisko realitāti ģeogrāfiskajos nosaukumos.