Paturēdami vērā tehnisko zinību izplatīšanas bīstamību, senie priesteri, jaušot Bābeles posta tuvumu, vēsturiskās patiesības tomēr iemūžināja sanskritā – sanrokstā – senrakstā. Tāpēc šiem senajiem mītiem ir patiesības segums pat lidaparātu jautājumā. 1976. gadā Vaškas upes krastā Komi iedzīvotāji atrada kādu atlūzu, kas, kā noskaidroja zinātnieki, sastāvēja no reti sastopamu elementu sakausējuma, kurš iegūts ar augstspiediena presēšanas metodi, ko mūsdienās pazīst tikai kā teoriju, bet praksē īstenot nespēj. Arī Lūks Birgins ziņo par Rumānijā atrastu nezināma lidaparāta balsta pēdu un Amerikā uzietu aizvēsturiskas izcelsmes aizdedzes sveci. Ēģiptē un Mazāzijā atrasti pierādījumi, ka mūsu senči pazina elektrību, mācēja to iegūt un izmantot gan apgaismojumam, gan juvelierizstrādājumu apzeltīšanai. Viss šeit minēto un neminēto faktu kopums ļauj uzticēties sanskritā fiksēto ziņu par Kūru lielvalsti un tās iespējām patiesumam.
Rakstītās mitoloģijas vēstis dod pietiekamu vienlaidus kopainu līdz pagrieziena punktam, ko varētu nosaukt par Bābeles sajukumu. Gandrīz visu pasaules tautu mīti kaut kādā mērā attēlo šo notikumu, kuram neviens nav uzdrošinājies iezīmēt noteiktu vietu uz laika ass. Vienkārša loģika prasa to iezīmēt pirms atsevišķo, lokālo civilizāciju laikiem, kas savā būtībā bija tikai globālās kūru civilizācijas atlūzas. Izejot ārpus mitoloģiskā apraksta par vēlākiem notikumiem, kas mums tuvāki laikā, mēs iegūstam daļēju, fragmentāru informāciju, kas balstās uz gadījuma rakstura arheoloģiskajiem atklājumiem. Tāpēc informācija par baltu tautu dalīšanos un sajaukšanos ir bālāka un nepilnīgāka. No mūsu ēras sākuma līdz viduslaikiem neziņas tumsa, šķiet, sabiezē aizvien vairāk – un pēdējais baltu atlikums tiek novests līdz iznīcības slieksnim.
labs raksts
kā tad ar sāmiem un kaut vai tiem pašiem igauņiem un somiem?