Stāsts kurš neatstās vienaldzīgos par ziņām kuras gūstekņi gravēja sienās, lai tuvinieki, iespējams uzzinātu par viņu dzīves pēdējām dienām...
Atvadu ziņas cietuma sienās!14
Gestapo piemeklēja Tolu vien pāris dienas pirms viņas 20.dzimšanas dienas. Tolu jau reiz bija noķēruši nacisti, t.i. divus gadus pirms 1942.gada, kad viņu ar varu aizveda no Varšavas ielām un piespieda strādāt kādā rūpnīcā netālu no Ķelnes. Taču protams sievietes dzīve arī neizpalika bez pāris spilgtiem dzīves atgadījumiem.
Viņa vārds bija Loleks, skaists jauns poļu karavīrs kurš arī bija piespiedu strādnieks. Tomēr Loleks nebija no tiem, kas pazemīgi klausīja vāciešus un tas pat pievienojās pretošanās grupai, kuru sauca '' ordera virsnieku organizācija''. Tāpat kā par citām pazemes organizācijām arī par šo nacisti ''parūpējās'', lai tā tiktu pārtraukta un Loleks tika arestēts. Taču ar Loleka apcietināšanu viss vien sākās, jo Gestapo reizē notvēra arī kādu skaistu bruneti, fotogrāfi kuru sagūstītāji identificēja kā Tolu un tie zināja, ka abiem bija šķietami romāns...Par to nācās maksāt jau pirmām kārtām Tolekam..
Šī jau bija otrā reize, vai precīzāk 1944.gada 5.maijs, kad jaunā sieviete tika arestēta un šoreiz Gestapo to nogādāja kādā Ķelnes nomalē kur tā tika spīdzināta un pratināta par pretošanos un citām nelikumībām kuras nacistiem tā vien ''niezēja'' uzost.
Pēc vairāku stundu pratināšanas, spīdzināšanas Tola tika nogādāta kamerā Nr.4. Tā bija maza, drūma telpa kurai bija smagnējas koka durvis un dienasgaisma iespīdēja vien no pretējās sienas aizklātā loga spraudziņas. Kad Tola palūkojās apkārt uz sienām tā redzēja, ka visas sienas bija klātās tādiem kā grafiti. Taču tie nebija vien parasti grafiti, bet iepriekšējo ieslodzīto kuri jau sen bija viņsaulē, ieskrāpēti teksti sienā kuros bija redzamas un lasāmas - bailes, dusmas, cerība, izmisums...
Tola nolēma darīt tāpat un atrodot iespējams mazu nagliņu, vai skrūvi tā kādā no kameras sienām ieskrāpēja savu vārdu uzvārdu - Teofila Turska. Tas bija pierādijums tam, ka viņa joprojām pastāv un pat tad ,ja viņa nomirtu šī iegravētā ziņa kalpotu viņas piemiņai. Tomēr Tola vēlējās atstāt ko vairāk kā tikai savu vārdu. Viņa vēlējās, lai arī citi vēlāk uzzinātu to ko viņa tajā brīdī izjuta.
Tā nu Tola sāka skribelēt sienā no jauna: '' Lolek, jūsu mīlestības dēļ es pašlaik izciešu sodu šajā kamerā''. Būtībā šie desmit vārdi atklāja pat pārāk daudz.. Viņa šajos vārdos izrādīja gan mīlestību gan reizē arī aizvainojumu pret savu draugu. Galu galā tas pat būtu nedabiski, ja Tola justos savādāk - jo kā zināms Gestapo bija meistari, lai sanaidotu gūstekņus vienu pret otru.
Pēc tam Tola gaidīja savu likteni... Šodien, pēc 70gadiem Tolas ieskrāpētie vārdi nu jau bijušajā Gestapo mītnē joprojām ir izlasāmi un tas ir neticami, jo no vairākiem tūkstošu atstāto ziņu uz šīm drausmīgajām sienām ir izlasāmi tikai pāris atvadu, vēstijumu teksti -un Tolas ir viens no tiem! Un pateicoties vīram vārdā Werneram kurš ir Ķelnes dokumentācijas centra direktors, visi šie ziņojumi ir savākti un apkopoti emociju pārpilnā jaunajā grāmatā kura saucas - Sienas, kuras runā! Protams šajās sienās ir salasāmas vēl emocionālākas ziņas, kā piemēram kāds krievu gūsteknis rakstīja savai, ka viņš nekad viņu vairs nesatiks, jo zin, ka viņu nogalinās un ,ka nekad vairs dzīvē nespēs ieraudzīt savu mazo meitiņu. Tālāk viņš rakstīja: '' Tu izaugsi un būsi liela, un tu palīdzēsi mātei vecumdienās. Tu brauksi ar automašīnu turot vienu roku uz stūres un ceļosi pa pasauli un meitiņ neizmirsti mani, kad sāksi aizmirst apskaties fotogrāfiju manu....