Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (17)5

Cik tuvu savam mērķim - iznīcināt visus Eiropas ebrejus - nonāca nacisti? Otrā pasaules kara laikā valstīs, kas atradās nacistu kontrolē vai bija Vācijas sabiedrotās, dzīvoja aptuveni deviņi miljoni ebreju. No viņiem līdz 1945. gada maijam izdzīvoja aptuveni trešdaļa. Nonāvēto skaits nebija vēl lielāks nacistu pašu īstenotās politikas dēļ. Pirms 1941. gadā sākās sistemātiska ebreju iznīcināšana, bija paredzēts viņus vienkārši padzīt un Vācijā daudziem atļāva emigrēt. Dažādu apstākļu dēļ arī dažās no vāciešu okupētajām zemēm daudzi ebreji varēja nokļūt drošībā. Piemēram, Francijas ebrejiem bija vairāki bēgšanas ceļi. Viņi varēja šķērsot Spānijas un Šveices robežas vai caur Višī Franciju jeb Francijas valsti (1940-1944), kurā valdīja Višī režīms, mēģināt nokļūt Ziemeļāfrikā. Savukārt Dānijā valsts sadarbība ar vāciešiem sākotnēji nozīmēja to, ka ebrejus lika mierā. Pirms 1943. gadā tur sākās ebreju masu aresti, lielākā daļa jau bija paspējuši aizbēgt uz Zviedriju.

Cik ilgi jau pastāv kāpurķēdes? Konstruējot pirmos tankus Pirmā pasaules kara laikā, izgudrotāji aizguva idejas no civilajām darba mašīnām, kas bija izstrādātas dažus gadus agrāk. Daudzie 19. gadsimta patentu pieteikumi liecina, ka kāpurķēžu ideja bija aktuāla jau krietnu laiku iepriekš, bet tikai gadsimta beigās kādam izgudrotājam izdevās izveidot ražošanai piemērotu versiju. Kalējs Elvins Orlando Lombards gatavoja darbarīkus Menas lielajai kokmateriālu industrijai ASV ziemeļaustrumos. Viņš saprata, ka mežcirtēji varētu strādāt daudz efektīvāk, ja viņiem būtu motorizēti transportlīdzekļi, kas pārvietotu smagos koku stumbrus. Lielajos mežos bija nepieciešama laba saķere ar ceļu, lai varētu tikt uz priekšu, un Lombards apņēmās konstruēt funkcionējošas kāpurķēdes. 1901. gadā pirmais "Lombard Log Hauler" (attēlā) bija gatavs lietošanai. Tas izskatījās pēc lokomotīves ar kāpurķēdēm aizmugurē, bet priekšējā varēja piestiprināt riteņus vai slieces. Transportlīdzekli darbināja ar tvaika dzinēju, bet vēlākas versijas ieguva dīzeļdzinējus. Līdz 1917. gadam, kad degvielas izmantošana pamazām bija kļuvusi par ikdienu, Lombards saražoja 83 mašīnas, un katra no tām spēja paveikt 20 zirgu darbu.

Kas ir "oranžais aģents"? Par "oranžo aģentu" devē ķīmisku vielu - herbicīdu un foliantu maisījumu, kas radīts lapu iznīcināšanai kā līdzeklis zemes virsmas atbrīvošanai no augu valsts aizsega. ASV armija to izmantoja Dienvidvjetnamā, lai iznīcinātu veģetāciju. Vjetnamas kara laikā 20. gadsimta 60. un 70. gados Dienvidvjetnamas un ASV spēkiem bija grūti izmantot visu savu kaujas spēku, jo nemiernieki, kurus kontrolēja komunistiskā Ziemeļvjetnama, prasmīgi slēpās milzīgajās džungļu teritorijās. ASV militārie līderi pieņēma lēmumu iznīcināt traucēkļus, un 1962. gadā tika uzsākta koku smidzināšanas kampaņa ar nosaukumu "Operation Ranch Hard". Tā turpinājās līdz pat 1971. gadam. Pār Dienvidvjetnamu un ienaidnieka kontrolētajām teritorijām Kambodžā un Laosā tika izsmidzināti vairāk nekā 75 miljoni litru indīgās ķīmiskās vielas. Sarunvalodā šo līdzekli dēvēja par "oranžo aģentu", jo to piegādāja ar oranžām svītrām marķētās mucās. Lielāko daļu indes izsmidzināja no helikopteriem un lidmašīnām, taču izmantoja arī kravas automašīnas un laivas. Saskare ar ķimikālijām radīja nopietnas sekas iedzīvotāju veselībai. Pieaugušajiem attīstījās fiziskas un garīgas slimības, bet bērni dzima ar kroplībām. Amerikāņi izsmidzināja arī šai indei līdzīgo "zilo aģentu", kas iznīcināja ražu. Zemnieki nedrīkstēja apgādāt Vjetkongu ar pārtiku.

Kas bija pirmais profesionālais futbola spēlētājs? Skotu futbolists Fērguss Saters 1878. gadā pārgāja uz klubu "Darwen FC" Anglijas ziemeļrietumos. Pēc kluba maiņas Fērguss Saters piepeši pārtrauca strādāt par akmeņkali, un tas sabiedrībā uzjundīja jautājumus. Tolaik bija aizliegts maksāt par futbola spēlēšanu. Viņš pats apgalvoja, ka vietējie akmeņi esot pārāk grūti apstrādājami. Tomēr lielākā daļa ļaužu uzskatīja, ka skots saņem algu no jaunā kluba, un līdz ar to viņu uzskata par pirmo profesionālo futbolistu. Pēc divām sezonām Saters izdarīja kaut ko futbola pasaulē pilnīgi nepiedodamu: pārgāja pie "Darwen FC" niknākā ienaidnieka - kluba "Blackburn Rovers". Kad abas komandas satikās mačā 1880. gada novembrī, gaisotne laukumā bija ļoti naidīga. Saters pats uzsāka kautiņu ar vienu no "Darwen" spēlētājiem. Atbildes maču atcēla, un komandas atteicās vēlreiz spēlēt viena pret otru, izdarot izņēmumu tikai spēlē par Futbola Asociācijas (FA) kausu. Mūsdienās Fērgusu Sateru uzskata par vienu no spēlētājiem, kas palīdzēja "Blackburn Rovers" kļūt par vienu no Anglijas labākajiem klubiem. Viņš piedalījās četros FA kausa finālturnīros un trijos izcīnija zelta medaļas. 1888. gadā Saters nolika futbola bučus plauktā, un, starp citu, tieši šajā pašā gadā Lielbritānijā atļāva maksāt spēlētājiem.

Kāpēc Vilburs Raits sacījis: "Ja cilvēks vispār lidos, tas nenotiks mūsu dzīves laikā"? 1903. gada 17. decembrī brāli Orvils un Vilburs Raiti veica vēsturē pirmo kontrolēto, motorizēto lidojumu. Pirms šī revolucionārā notikuma abi amerikāņi jau bija veikuši vairākus neveiksmīgus lidojumu mēģinājumus, sākot ar 1900. gadu. Pēc kārtējās kaitinošās izgāšanās 1901. gadā Vilburs Raits izmisis konstatēja: viņš ir zaudējis ticību tam, ka vispār ir iespējams lidot.

Kad parādījās dezodoranti? Dezodoranta pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā, kad pētnieki atklāja sviedru dziedzerus un konstatēja, ka nepatīkamo smaku rada baktērijas. Siltas un mitras paduses tām bija laba vairošanās vieta. Bija jārada dezodorants, kurš ne tikai labi smaržo, bet arī aizkavē sviedru izdalīšanos un ir antibakteriāls. Pirmajos mēģinājumos šim nolūkam izmantoja amonjaku, bet tas stipri kairināja ādu, savukārt vēlāk - cinku. Tieši no tā ASV gatavotais dezodorants - vaskveida smēre - 1888. gadā nonāca masveida ražošanā ar nosaukumu "Mum". Šis produkts tiek uzskatīts par pirmo dezodorantu. Tiesa, vēl šodien nopērkamā "Mum", izgudrotājs nav zināms, jo vēlējās palikt anonīms un savu produktu reģistrēja ar svešu vārdu. "Roll-on" jeb dezodorantu ar rullīti pēc Otrā pasaules kara izgudroja "Mum" ražošanas komandā strādājošā Helena Bārneta Disrena. Viņas iedvesmas avots bija lodīšu pildspalvas mehānisms.

Kas ir Nag Hammādi bibliotēka? Netālu no Ēģiptes pilsētas Nag Hammādi 1945. gadā kāds Muhameds Alī kopā ar citiem vietējiem iedzīvotājiem atrada 13 ādas vākos iesietus papirusa kodeksus - grāmatas no kristietības pirmsākumiem. Kopumā tajās bija vairāk nekā 50 pārsvarā gnostiķu sarakstītu tekstu. Gnosticisms ir reliģiski filozofiska mācība, kas radās ap 1. gadsimtu un apvienoja kristietības, Austrumu tautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementus. Daudzi no atradumiem bija iepriekš pilnīgi nezināmi darbi vai kopijās saglabājušies tikai fragmentāri. Manuskriptu pētnieki ievērojamo kodeksu krājumu laika gaitā sāka saukt par Nag Hammādi bibliotēku (arī Nag Hammādi rokrakstiem vai manuskriptiem), kuras slavenākais darbs ir pretrunīgi vērtētais Piektais jeb Toma evaņģēlijs. Te lasāms arī Patiesības evaņģēlijs (Evangelium Veritatis) un Filipa evaņģēlijs. Līdz šim nav izdevies noskaidrot, kas un kad kodeksus ir savācis vienuviet un vēlāk apracis konkrētajā vietā. Iespējams, savulaik tie patiesi atradušies kādas bibliotēkas plauktos. Teksti sarakstīti senajā koptu valodā, bet, visticamāk, tas ir tulkojums no sengrieķu valodas.

Pret kuru valsts vadītāju ir sarīkots visvairāk atentātu? Vēsturniekiem nav viegli noskaidrot, kurš ir izdzīvojis visvairāk atentātos, jo nereti šie uzbrukumi ir valsts drošības dienestu noslēpums. Iespējams, "čempiona" tituls šajā ziņā tomēr pieder ilggadējam sociālistiskās Kubas līderim Fidelam Kastro (attēlā). Kā apgalvo bijušais Kubas valsts drošības dienesta vadītājs Fabians Eskalante, kopš varas pārņemšanas 1959. gadā Kastro ir bijis vairāk nekā 600 neveiksmīgu atentātu mērķis. Ir izmantotas visas iedomājamās un neiedomājamās metodes, lai nogalētu Kubas līderi - sākot ar šāvieniem un beidzot ar sprāgstvielām diktatora iecienītajos cigāros. Eksperti lēš, ka otro vietu šajā sarakstā ieņem ievērojamais Francijas politiķis, militārais darbinieks un bijušais Valsts prezidents Šarls de Golls. Viņš izdzīvoja apšaudē, kad uzbrucējs iztukšoja visu ieroča aptveri no pavisam neliela attāluma, bet neviens šāviens mērķim netrāpīja. Rekordlielu skaitu nāves draudu - aptuveni 2000 gadā - esot sāņēmis arī bijušais ASV prezidents Džordžs V. Bušs, kurš Baltajā namā Vašingtonā saimniekoja astoņus gadus.