Hitlers pret Hindenburgu
1932.gada februārī Hitlers nolēma sacensties ar Hindenburgu gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Šī iemesla dēļ viņš 1932.gada 25.februārī ieguva Vācijas pilsonību. 13.marta vēlēšanās viņš ieguva 30,1% balsu, bet Hindenburgs 49,6% (bija vēl divi kandidāti). Otrajā vēlēšanu kārtā viņš ieguva 36,8%, bet Hindenburgs līdzīgi 53% (bija vēl viens kandidāts). Tādā veidā Hindenburgs atkārtoti kļuva par prezidentu, bet Hitlers bija spiests gaidīt nākošo iespēju, lai iegūtu varu.
Kanclers Brunings palika savā amatā līdz 1932.g jūnijam, nespējīgs noturēt savai valdībai tautas atbalstu un izjūtot spiedienu no prezidenta Hindenburga puses, kuru savukārt daļēji iespaidoja ietekmīgais ģenerālis Šleihers. Šleihers kopā ar Nacistiem izplānoja kabineta gāšanu. Pēc šī akta ministru kabinetu vadīja jauns kanclers – Francis fon Papens, bet jaunas Reihstāga vēlēšanas tika izsludinātas uz jūlija beigām.
Nacisti kļūst par lielāko partiju
Jūlija vēlēšanās Nacisti ieguva 13 745 000 balsu, kas tiem deva 230 vietas no 608 esošajām parlamentā. Lai arī Nacisti bija lielākā partija, viņi joprojām nebija vairākumā. Hitlers vēlējās kļūt par kancleru, bet viņam piedāvāja vicekanclera vietu kopā ar koalīcijas valdību. No šī amata viņš atteicās.
Fromms uzskatīja, ka vēl viena Hitlera īpašība ir narcisisms. Viņš interesējās tikai par sevi, savām vēlmēm, savām domām, varēja bez gala runāt par savām idejām, savu pagātni, saviem plāniem. Pasauli Hitlers redzēja kā savu shēmu un alku realizāciju. Cilvēki viņu interesēja tikai tādā mērā, cik viņš varēja viņus izmantot un likt viņiem sev kalpot. Viņš vienmēr uzskatīja, ka visu zina labāk nekā jebkurš cits. Politiskos, ekonomiskos un sociālos faktus viņam aizvietoja ideoloģija, kura atbilda viņa emocijām. Hitleram nebija draugu, attiecībās ar cilvēkiem viņš bija auksts un atturīgs.
