Seit laikam nav vajadzigs gars ievads un gari paskaidrojumi
vienkarsi-
Adolfs Hitlers!!
Ja bus laba atsauksme bus ari turpinajums 2dala!!!
Adolfs Hitlers 1dala11
94
1
Bērnības dienas 1889 - 1908
Ādolfs Hitlers piedzima 1889.gada 20.aprīlī Braunavā pie Innas, Austrijā. Pilsēta atrodas netālu no Austrijas - Vācijas robežas un viņa tēvs Aloīzs Hitlers, strādāja par muitas oficieri uz robežas. Viņš bija tipisks self made man un, pateicoties neatlaidīgam darbam un disciplinētībai, vēlāk kļuva par visai cienījamu vidusšķiras locekli. Viņš bija taupīgs, savtīgs, mīlēja nodoties izpriecām. Aloīzs Hitlers nebija tirāns vai despots, kā dažviet tiek rakstīts, bet izteikti autoritatīva personība. Viņš uzskatīja, ka līdz noteiktam vecumam ir pilnīgs noteicējs pār savu dēlu. Viņa māte bija klusa, vienkārša, mazizglītota sieviete, pirms tam bija devusi 2 bērnus Aloīzam (Gustavu un Idu), bet viņi abi nomira agrā bērnībā. Māte neapšaubāmi mīlēja savu dēlu, lai arī šī mīlestība nebija pārmērīga. Mātes pastāvīgā aprūpe veicināja mazajā Ādolfā patmīlības un pasivitātes veidošanos. Pēc Fromma domām, Hitlera pieķeršanās mātei bija ar patiesa siltuma un emocionalitātes trūkumu. Māte viņam bija bezpersoniska vara (pretstatā tēvam). Viņš izjuta iekšēju riebumu pret to un slēptu vēlmi iznīcināt. Nekad vēlāk viņš neizjuta mīlestību pret sievietēm, kas atgādinātu māti. Pēc tā paša Fromma domām, Hitleram par mātes simbolu kļuva Vācija, tāpēc viņš to neapzināti vēlējās iznīcināt. Manuprāt, tas ir nepareizi, jo neviens neies karot un atdot sevi visu tikai tāpēc, lai tiktu galā ar bērnības iespaidiem. Turklāt, tad jau viņam vajadzēja priecāties, ka Vācija zaudēja pirmo pasaules karu, nevis iet bezkompromisa cīņā otrajā pasaules karā.
No sešu gadu vecuma Ādolfs apmeklēja skolu, bet ģimene dzīvoja netālu no Lizas pilsētas, austrumos no Braunavas. Pa šo laiku Ādolfam piebiedrojās brālītis, bet tas izdzīvoja tikai līdz 6 gadu vecumam. 1896.gadā Klārai piedzima meita Paula, kas nodzīvoja ilgāk par Ādolfu. Fromms Hitleru uzskatīja par tipisku nekrofilā rakstura piemēru.
Skolas gados Hitlers aizrāvās ar kara un indiāņu spēlēm. Šeit viņš varēja justies brīvs no tēva stingrās kontroles. Šajās spēlēs viņš jutās kā vadonis un no tā nevēlējās atteikties visu mūžu. Ādolfs uzauga ar labām sekmēm pamatskolā, bet vidusskolā viņš bija vājš students un pameta to pirms beigšanas. Savā grāmatā “Mein Kampf” viņš to skaidro ar vēlmi nodoties mākslai. Ideja kļūt par mākslinieku bija racionalizācija viņa nespējai daudz strādāt, mērķtiecīgi pielikt pūles, disciplinēt sevi. Aloīzs Hitlers nomira, kad Hitleram bija 13 gadu un Klāra viena pati uzaudzināja abus bērnus. Starp 16 un 19 gadiem jaunais Ādolfs ne strādāja, ne arī mācījās, toties izrādīja pieaugošu interesi par politiku un vēsturi. Šinī laikā viņš nesekmīgi centās iestāties Vīnes Tēlotājmākslas Akadēmijā. Izgāšanās iestājeksāmenos Hitleram bija patiess trieciens. Vairs nederēja attaisnojumi, kas bija labi vidusskolas pamešanā. Hitlers nolādēja profesorus, sabiedrību, visu pasauli.
Reklāma
Jaunības gadi 1909 - 1913
Klāra Hitlere nomira ar vēzi, kad Ādolfam bija 19 gadu un turpmāk viņam nebija radinieku, kas viņam piekristu un atbalstītu. Tā 1909.gadā viņš aizceļoja uz Vīni, cerībā, ka kaut kā varēs nopelnīt iztikai. Gadu viņš dzīvoja bezpajumtnieku patversmēs un apmeklēja bezmaksas ēdnīcas trūkumcietējiem; pašreiz tādus sauc par bomžiem. Viņš atteicās no patstāvīgas nodarbošanās un dzīvošanai pelnīja ar smagiem gadījuma darbiem un pārdodot pašzīmētas kartītes un plakātus. Viņš bija ar degošu vēlēšanos cīnīties, pilns naida un aizvainojuma, ambiciozs līdz pēdējam, bet bez konkrētiem mērķiem un plāniem.
Pirmais pasaules karš 1913 – 1918
1913.gadā Hitlers, joprojām klaidonis bez naudas, aizklejoja uz Minheni Dienvidvācijā. Pirmā pasaules kara sākumā, 1914.gadā viņš brīvprātīgi pieteicās dienēšanai vācu armijā un tika ieskaitīts Bavārijas 16. kājnieku pulkā. Kara laikā Hitlers cīnījās drošsirdīgi un tika paaugstināts līdz kaprālim. Viņš jutās kā varonis, kurš cīnās par Vāciju, par tās slavu un pastāvēšanu. Pusaudžu fantāzijas pārvērtās realitātē, viņš jutās kā savējais. Hitleru apbalvoja ar Otrās un Pirmās šķiras dzelzs krustu, kurus viņš nēsāja līdz savai nāves dienai (ironiskā kārtā pulka kaprālis, kurš viņu ieteica šim apbalvojumam bija ebrejs). Tad sekoja Vācijas sakāve un visām cerībām tika pielikts punkts. Kopš šā brīža visas Hitlera īpašības nostabilizējās to galējā formā – atriebties par katru cenu. Viņa personīgais sakāvums un pazemojums bija Vācijas krišana, tāpēc, nomazgājot kaunu, viņš nomazgās sevi.
Pamiera izsludināšanas laikā 1918.gadā Hitlers ārstējās no īslaicīga akluma, ko bija guvis no britu gāzes uzbrukuma pie Ipras. Tā paša gada decembrī 29 gadus vecais Ādolfs atgriezās savā pulkā Minhenē.
Politikas apguve 1918 – 1919
No 1918.gada decembrim līdz 1919.gada martam viņš strādāja par kara cietuma uzraugu Traušteinā un pēc tam atkal atgriezās Minhenē. Uzreiz pēc atgriešanās viņš kļuva par aculiecinieku tam, kā vietējie komunisti ar solījumiem palielināja savu varu, līdz armija viņus izspieda. Pēc tam Hitlers liecināja izmeklēšanā un viņam tika piedāvāta vieta lokālajā armijas organizācijā, kas bija atbildīga par mājās nākošo kareivju pārliecināšanu neatgriezties pie komunisma vai pacifisma. Treniņu laikā priekš uzdevumiem un pēc tam sekojošās pienākumu izpildēs viņš pieslīpēja savas oratora spējas. Daļa no viņa pienākumiem bija spiegot citās partiju grupās, un Vācu Strādnieku Partijas sanāksmes laikā viņš bija tik aizkaitināts vienas runas laikā, ka uzbruka ar niknu publisku runu sāncensim. Partijas dibinātājs Anions Drekslers bija tā iespaidots ar Hitlera tirādi, ka piedāvāja viņam iestāties šai partijā. Kādu laiku pārdomājot, Hitlers tomēr piekrita piedāvājumam un 1919.gada septembrī kļuva par 7. amatpersonu.
Pirmā runa 1919 – 1920
Aplikts ar atbildību par propagandu un publicitāti, Hitlers savu pirmo runu publikas pievilināšanai veica oktobra sanāksmē, kas bija viņa pirmā uzruna lielai auditorijai. Sanāksmei un viņa runai bija lieli panākumi, tāpēc 1920.gada februārī viņš organizēja lielāku pasākumu pūlim, kur cilvēku skaits bija gandrīz 2000 Mihenes Hofbrauhaus. Hitlers pats nebija galvenais runātājs, bet, kad viņš sāka savu uzrunu, trokšņojošais pūlis apklusa un noklausījās viņa veiksmīgo runu, kurā tika izklāstīti partijas 25 galvenie programmas punkti. 1920.gada 1.aprīlī partijas vārds izmainījās uz Nacionālā Vācijas Sociālistiskā Strādnieku partija (National Socialist German Workers Party) jeb Nacisti.
Neilgi pēc februāra runas viņš tika atvaļināts no armijas. Hitlers turpināja paplašināt savu ietekmi partijā un sāka veidot atsevišķu izsitēju grupu, kam bija jāapspiež nekārtības sanāksmēs un vēlāk jātraucē konkurentu saieti. Šo grupu vēlāk nosauca par “SturmAbteilung” jeb saīsināti SA – Hitlera triecienvienība brūnos kreklos. Turpmāk visos partijas pasākumos viņš bija galvenais runātājs, piesaistot lielus klausītāju pūļus savu runu laikos.
Reklāma
1920.gada vasaras laikā viņš izvēlējās kāškrustu par Nacistu partijas simbolu. Pēc Junga domām, hitleriskā Vācija izmantoja ārkārtīgi spēcīgas maģiskas zīmes, simbolus un rituālās darbības, kuru dēļ atraisījās tāda enerģija, ko viņi paši vairs nespēja kontrolēt. Kāškrusts bija ne tikai visur izkārts, bet arī cilvēki maršēja ar lāpām, veidojot kāškrusta zīmi, kustējās noteiktā virzienā. Tika uzskatīts, ka tam ir sava maģiska nozīme. Hitlers interesējās par Tibetu un Tibetas mūkiem. Viņš tur sūtīja vairākas savas ekspedīcijas. 1945.gada maija sākumā, kad krievu karaspēks iegāja Berlīnē, uz ielām tas atrada mirušus tibetiešus SS uniformās.
Nacistu partijas līderis - kopš 1921
Kopš 1921.gada Ādolfs Hitlers bija faktiskais partijas līderis, tomēr tas ne visiem partijas dalībniekiem patika. Šajā pašā gadā, kamēr Hitlers bija aizbraucis uz Berlīni, neapmierinātie partijas dalībnieki ierosināja apvienoties ar līdzīgi domājošu politisko partiju no Nuremburgas, cerībā, ka tas atšķaidīs Hitlera ietekmi. Padzirdējis jaunumus, Hitlers metās atpakaļ uz Minheni stāties pretī nemieriem un draudēja atkāpties. Arī citi partijas biedri saprata, ka Hitlers valda pār lielāko daļu organizācijas līdzekļiem, kurus izmantoja savās runās un citur. Kaut gan viņi to zināja, tie nevarēja atļauties atlaist Hitleru. Tad viņš ierosināja komitejas dalībniekiem sākt balsošanu un mudināja sevi iecelt par formālo partijas līderi ar diktatoriskām tiesībām.
Alus halles pučs - 1923
Līdz 1923.gada novembrim Hitlers turpināja vairot Nacistu partijas spēku. Šinī laikā viņš izplānoja ar spēku gāzt Vācijas Veimāras Republikas valdību. 1923.gada 8. novembrī Hitlers vadīja mēģinājumu gāzt vietējo Bavārijas valdību Minhenē ar akciju, kas vēlāk kļuva pazīstama kā “Alus halles pučs”. Par spīti sākotnējai bavāriešu laipnībai, tie pasludināja, ka paši turpmāk valdīs, tāpēc apvērsums nebija veiksmīgs. Ierēdņiem izdevās paglābties un viņi
atguva kontroli pār policiju un armijas spēkiem. Apvērsums beidzās nākošās dienas rītā, kad
SA gājienu ar diviem tūkstošiem vīru, ko vadīja Hitlers un ģenerālis Ludendorfs (viens no visaugstākstāvošiem ģenerāliem pirmā pasaules kara laikā), aizturēja armijas policija ceļā uz Minhenes centru. Pēc neilgas apšaudes tikai ģenerālis Ludendorfs un viņa adjutants turpināja ceļu līdz centram, kur tos arestēja. Hitlers gan izbēga, bet viņu arestēja vēlāk un apsūdzēja nodevībā. Pēc tiesas sprieduma viņš tika notiesāts uz 5 gadiem Landsbergas cietumā, taču tiesas procesa laikā viņš guva panākumus savu uzskatu popularizēšanā. Atrodoties apcietinājumā, viņš diktēja Rūdolfam Hessam savu filozofiju, iesākot savu grāmatu “Mein Kampf”.
Reklāma
Pārmaiņas partijā 1924 – 1932
Hitlers no cietuma tika izlaists 1924.gada decembrī, tikai 6 mēnešus pavadot apcietinājumā. Šinī laikā tika aizliegta Nacistu partija un viņu laikraksti, bet Hitlers “atbrīvots” no publiskām runām. Nacionālā Sociālisma atbalsts bija mazinājies, to piekritēji vēlēšanās no 2 miljoniem 1924.gadā saruka uz 810 000 1928.gadā, kas viņiem deva
tikai 12 vietas parlamentā no 491 esošās. Tomēr Hitlers atsāka biedru piesaistīšanu visā Vācijā. Viņam palīdzēja Gregors Štrāsers, kurš bija atbildīgs par Nacistu partiju Vācijas ziemeļos. Tāpat šinī laikā Hitlers sāka veidot apkaunojošo SS vienību (Schutzstaffel), kas sākotnēji tika paredzēta kā Hitlera pavadoņi Heinriha Himlera uzraudzībā.
Ekonomikas novājināšanās
Volstrītas vērtspapīru biržas sabrukums 1929.gadā izraisīja ekonomisko krīzi daudzās pasaules valstīs, kas smagi skāra arī Vāciju. Visi aizdevumi no ārvalstīm izsīka, Vācijas rūpniecība pagrima un radās ļoti daudz bezdarbnieku. Šie apstākļi bija labvēlīgi Hitleram un viņa Nacistu partijai. Tā paša gada jūlijā kanclers Brunings bez Reihstāga vairākuma atbalsta nespēja izveidot jauno budžetu un bija spiests prasīt prezidentam Hindenburgam atlaist parlamentu un septembrī izsludināt jaunas vēlēšanas. Hitlers neatlaidīgi rīkoja kampaņas, lai solītu publikai izeju no grūtībām. Kad tika pasludināti vēlēšanu rezultāti, Nacisti bija nopelnījuši 6,4 miljonus balsu, kas tiem ļāva kļūt par otro lielāko partiju Reihstāgā. Šinī pat laikā Hitlers sāka meklēt atbalstu no armijas un rūpnieku puses, kas vēlāk ziedoja būtisku daļu no Nacistu finansēm.
Tev patiks šie raksti
