1173. gadā Pizas Brīnumu laukumā (Campo dei Miracoli) netālu no milzīgās Pizas katedrāles (Il Duomo) uz mīkstas, purvainas zemes sāka buvēt zvanu torni. Kad tā pirmais stāvs sasvērās, iedzīvotājus tas neizbrīnija - ar pilsētas ēkām tā notiek bieži. Drosmīga arhitekta meistardarbs vai celtniecības "brāķis" - eksperti joprojām diskutē par torni, kas mūsdienās kļuvis par Pizas simbolu un vienu no populārākajām apskates vietām tūristu fotogrāfijām.
Nav īsti zināms, kurš bija šī torņa arhitekts. Līdz pat šai dienai, vēsturnieki nespēj atbildēt uz jautājumu, kurš projektēja šo torni. Parasti tālaika arhitekti parūpējās, lai viņu vārdi būtu iecirsti uzbūvēto ēku sienās. Varbūt pilsētas varasvīri kaunējās par šo būvniecības kļūmi un lika izdzēst visas liecības par torņa arhitektu. Ir dati, ka būvniecības beigu posmā ir piedalījies Pizas meistars Bonanno Pizanno.
Torņa būvniecība ilga 2 gadsimtus un vairākas reizes tika apturēta. Pizas torņa būvniecības darbi sākās 1173. gada 9. augustā. Līdz 1178. gadam strādnieki bija jau pabeiguši trešo stāvu, tomēr to, ka tornis sasveras visi juta, jau pēc pirmā stāva uzcelšanas. Celtniecība tika apturēta uz gandrīz simt gadiem. Nav zināms, kāpēc pusgatavais tornis tika pamests. Tālaika arhīvos kāds notārs savu papīru vienas lapas malā ir uzskicējis pusgatavo torni, kur skaidri redzams, ka ēka ir sasvērusies. Taču nav nekādu izskaidrojumu tam, kāpēc darbu pārtrauca. Iespējams, tas bija sakarā ar to, ka Pizas Republika tajā laikā bija iesaistīta militārajos konfliktos ar citām Itālijas provincēm, piemēram, Dženovu, Lukku un Florenci. Daļa vēsturnieku izsaka minējumu, ka tornis piepeši sasvērās bīstami stipri un tāpēc valstsvīri un būvdarbu vadītāji darbu apturēja, lai ļautu zemei zem nosēsties. Savādāk, tornis, iespējams, sabruktu. Otrais būvniecības vilnis atsākās 1272. gadā. 1278. gadā pabeidza septīto stāvu un tagad atlika tikai uzcelt pēdējo stāvu septiņiem lielajiem zvaniem, kas vēl bija jāizlej. Taču būvniecība apstājās vēlreiz - iespējams, tāpēc, ka tornis sasvērās arvien vairāk. Pēdējais būvniecības vilnis atsākās 14. gadsimta sākumā, taču neviens droši nezina, kad torni iesvētīja. Avotos parasti tiek minēts, ka zvanu tornis tika pabeigts 1350. gadā.
Pizas tornis nav vienīgais šķībais tornis Pizā. Arī citas ēkas Pizā ir šķības, pateicoties pilsētas mīkstajai, purvainajai zemei. Viena no šādām ēkām ir 12. gadsimtā būvētā San Nikolā baznīca, kas atrodas tikai pusjūdzi no Pizas torņa, un San Michele degli Scalzi baznīca (attēlā) - 11 gadsimtā būvētā ēka, kas atrodas 2 jūdzes uz austrumiem no abām pieminētajām būvēm. San Nikolā baznīca ir sašķiebusies pavisam nedaudz, taču San Michele degli Scalzi baznīcas torņa slīpums sasniedz 3 grādus.
Tika izvirzītas vairākas pārsteidzošas teorijas par to, kāpēc tornis ir šķībs. Pizas torņa novirzi no vertikāles pirmo reizi oficiāli reģistrēja dokumentos 1550. gadā. Torņa virsotne sniedzās pāri torņa pamatiem sešus ar pusi rokas garumus. Vairākus simtus gadus Pizas iedzīvotāji kaunējās par acīm redzamo nolaidību - neviens nevēlējās par to runāt. Tikai romantisma laikā 19. gadsimta sākumā zvanu tornis pilsētā ieguva nozīmīga simbola statusu. Vairāki arhitekti, kas tolaik viesojās Pizā, izvirzīja pāsteidzošu teoriju, ka tornis, iespējams, apzināti būvēts bīstami slīps. Viesi uzskatīja, ka nezināmais arhitekts šķietami ir nobalansējis torni uz naža asmens. Prātojumi par to, kāpēc zvanu tornis ir sasvēries, drīz kļuva par leģendām. Piemēram, viena vēstīja, ka to radījis kāds punduris sazvērestībā ar torņa arhitektu un būve esot protests pret Dievu, jo viņš padarījis punduri kroplu. Kad 1838. gadā tika veikti izrakumi ap torņa pamatiem, kļuva skaidri redzams, ka tornis nav tīšām uzbūvēts slīpi, bet viena puse gluži vienkārši ir iegrimusi mīkstajā zemē.
Ir vēl divi torņi, kas ir šķībāki par Pizu. Pizas tornis ir neapšaubāmi slavenākais šķībais tornis pasaulē, bet ar savu 3,99 grādu slīpumu šobrīd tas ieņem tikai trešo vietu šķībāko torņu topā. Divi baznīcu torņi Vācijā ir vēl slīpāki. Zūrhuzenā baznīcas ozola baļķu pamati izžuva un sabojājās purvāja nosusināšanas dēļ. 27,37 metrus augstais Zūrhuzenas baznīcas tornis ir 5,19 grādus slīps, un, saskaņā ar Ginesa Pasaules rekordu grāmatu, tas ir slīpākais tornis pasaulē. Otro vietu ieņem baznīcas tornis Bādfrankenhauzenē. Tā slīpums ir 4,5 grādi.
Musolīni centās torni iztaisnot, bet padarīja to vēl nestabilāku. Itālijas fašisti uzskatīja, ka šķībā celtne ir īsts kauna traips viņu valstij un tā ir jāiztaisno. Nepacietīgais Itālijas diktators Benito Musolīni, par spīti ekspertu padomiem, 1934. gadā pavēlēja ieliet cementu zem torņa pamatiem. Šīs rīcibas rezultātā tas kļuva vēl nestabilāks un nosvērās vispirms uz dienvidiem, pēc tam uz ziemeļiem un austrumiem, iekams beidzot apstājās tādā pašā pozīcijā kā iepriekš.
ASV karaspēks izlēma neiznīcināt torni. Nākamie draudi tornim radās Otrā pasaules kara laikā, kad Sabiedroto bumbvedēji 1944. gadā virs vācu pozīcijām Pizā izmeta tonnām bumbu, necenšoties pasargāt ne grezno katedrāli, ne zvanu torni. Brīnumainā kārtā ne baznīcai, ne tornim netrāpīja neviena bumba. Tā paša gada jūlijā iebrūkošā ASV karaspēka artilērijas vienība pavērsa divas smago 155 mm lielgabalu baterijas tā, ka astoņstāvīgā celtne nonāca tiešā ugunslīnijā. Amerikāņi bija pārliecināti, ka vācieši šo ēku izmanto par novērošanas torni. Viņuprāt, tas bija vienīgais izskaidrojums, kāpēc vācu granātas tik trāpīgi krita uz Sabiedroto pozīcijām. Tāpēc kāds jauns amerikāņu seržants aizlavījās līdz tornim un to novēroja no slēptuves. Viens vienīgs vārds rācijā nozīmētu nāves spriedumu slavenajam šķībajam zvanu tornim. Pavēle iznīcināt torni neatskanēja, un tas joprojām stāv noliecies pār Bŗīnumu laukumu.
Nākotnē tas var atsākt liekties. Eksperti uzskata, ka slavenais Pizas simbols stāvēs stabili vēl 200 gadus. 2009. gadā inženieri no novirzei pretējās puses aizvāca 60 tonnas zemes un savilka torni ar milzīgām tērauda trosēm. Tomēr nākotnē, zeme zem Pizas torņa pamatiem atkal var iegrimt un tad liekšanās atkal atsāktos.
