Pasakās un teikās raganām ir dažādas funkcijas un īpašības. Raganas māk lidot, parasti uz kruķiem vai slotām, sapulcējas īpašās vietās, parasti kalnos. Pasakās raganas nolaupa bērnus un vēlas tos apēst. Teikas vēsta, ka tās ne tikai atņemot govīm pienu, bet arī maitājot pašus lopus. Raganas izsauc krusu un vētru, plēšot sauli un mēnesi.
Vairums raganu netika dedzinātas sārtā
Bieži mēs iztēlojamies raganas, kas tiek sodītas par burvestībām uz sārta – tās ielenc liels daudzums cilvēku, kas uz visu procesiju noraugās kā uz izrādi. Kaut cilvēku dedzināšana sārtā bija patiesa, tā netika izmantota, lai sodītu tā sauktās raganas. Raganu prāvu jeb medību laikā, kas norisinājās no 13. Līdz 19.gadsimtam, neviena ragana netika sadedzināta. Visi apsūdzētie, kas tika atzīti par vainīgiem, tika sodīti tiesās un pakārti.
Par burvestībām tika apsūdzēti arī vīrieši jeb raganas varēja būt arī vīrieši
Populārs viedoklis pauž ideju, ka raganas vienmēr bija sievietes ar garām raganu cepurēm un kārpām uz sejas. Raganas patiesi bija sievietes, jo vīriešus, kas bija apsūdzēti burvestībās, sauca par burvjiem. Neskaitāmi daudz sievietes un vīrieši tika (nepatiesi un nepamatoti) apsūdzēti šajā pārkāpumā. Vācijas raganu tiesu laikā, kas ilga no 1581 līdz 1593 gadam, 368 cilvēki tika notiesāti uz nāvi – daudzi no tiem ietekmīgi vīrieši publiskajā telpā, piemēram, tiesneši, padomnieki, priesteri, skolotāji.
Lai pierādītu, ka persona ir ragana, tam nebija nepieciešams pamatots iemesls
Salemas raganu tiesu laikā, pamatojumiem, kas apstiprināja apsūdzētā vainu skanēja šādi: „Apsūdzētājs redzējis sapnī raganas/burvja garu, laikā, kad apsūdzētā ķermenis nav atradies tajā pašā vietā”, kas tika pastiprināts ar ideju, ka „Velns un viņa kalpi ir pietiekami spēcīgi, lai nosūtītu garu pie šķīstajiem, reliģiskajiem cilvēkiem, lai vestu tos maldināšanā”. Cits pamatojums tika balstīts uz to, ka burvjiem un raganām uz ķermeņa bija īpašas Velna zīmes. Mūsdienu zinātne uzskata, ka šīs zīmes bijuši nelieli ķermeņa ievainojumi vai trešais krūšgals.
Pāvests reiz apstiprināja, ka raganas eksistē
Katoļu baznīca uztvēra raganas kā draudu tās sekotājiem. 1484.gadā Pāvests Inocents III izsniedza bullu, kurā tika atzīta raganu eksistence, balstoties uz apgalvojumu, ka „abu dzimumu personas nevērīgi izturas pret savu svētību katoļu baznīcas priekšā un atdod sevi Velnam”. Pāvesta atzinums bija kā atļauja uzsākt inkvizīciju – katoļu baznīcas cīņu pret ķecerību.
raganu dedzināšanai sārtā ir gauži logisks un praktisks iemesls. tāpēc pats par to notikumu patiesumu ne grama nešaubos.
