2. Pasaules karš Latvijā (notikumu gaita) Nacistiskā okupāci10
124
11
Otrā pasaules kara darbība Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Liepājai un Ventspilij, bet pilnīgu Latvijas teritorijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja sazarotu pārvaldes struktūru. Tās galvgalī bija Okupēto austrumu apgabalu ministrija (vāciski: Reichministerium für die besetzten Ostgebiete) reihsleitera Alfrēda Rozenberga vadībā. Latvija, līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Polijas austrumu daļu tika iekļautas vienā no šīs ministrijas struktūrvienībām — reihskomisariatā Ostlande (vāciski: Reichskommissariat Ostland), kuru pārvaldīja reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse).
Okupētajām valstīm tika piešķirts ģenerālapgabalu (vāciski: Generalbezirk) statuss. Saskaņā ar šo shēmu Latvija tagad bija ģenerālapgabals, kuru pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers. Latvijas ģenerālapgabals dalījās vēl sīkākās struktūrvienībās — novadu komisariātos, kuri tālāk sadalījās apriņķos un pagastos. Vācu pārvaldes un represīvās iestādes noteica praktiski visus Latvijas dzīves būtiskos jautājumus, lai gan civilās pārvaldes struktūras zemākajos līmeņos tika pieļauta arī Latvijas vietējo iedzīvotāju iesaistīšana.
1943. gada sākumā, saasinoties stāvoklim frontē, tika dibināts Latviešu SS brīvprātīgo leģions, kurā, pretēji nosaukumam, karotājus mobilizēja. Mobilizāciju atviegloja pirms kara veiktās PSRS represijas pret iedzīvotājiem. Par leģiona ģenerālinspektoru tika iecelts ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, viņam nebija tiesību leģionam dot tiešas pavēles - tā bija vācu komandieru prerogatīva.
Latvijā vācu okupācijas laikā tika izveidota plaša represīvā sistēma, kas tika izvērsta jau no pirmajām okupācijas dienām. Galveno lomu šajā jomā spēlēja vācu Drošības policija un Drošības dienests. Tika iesākta geto, koncentrācijas nometņu un cietumu sistēmas izveidošana. Latvijas pilsoņi — ebreji, kuri apdzīvoja valsti daudzus gadsimtus, tika gandrīz pilnīgi iznīcināti. Šajos noziegumos piedalījās arī latviešu daļas, no kurām lielākā bija tā saucamā Arāja komanda. Taču pastāv arī versija, ka šīs daļas veikušas tikai konvojēšanas, apsardzes un citas līdzīgas palīgfunkcijas.
Saimnieciskās politikas jomā Vācija bija ieinteresēta maksimālā okupēto zemju ekspluatācijā, it īpaši to valstu, kas atradās frontes tuvumā, ar mērķi pēc iespējas operatīvāk un lētāk nodrošināt karojošo armiju vajadzības. Ekspluatēta tika arī Latvija. Tādēļ okupācijas sākumā vācieši nedomāja novērst PSRS ekspropriācijas un nacionalizācijas sekas. Tieši otrādi, Latvijā sagrābtie īpašumi — tika uzskatīti par reiha kara laupījumu un tika izmantoti tā militāro mērķu interesēs. Tādēļ par Latvijas tautsaimniecības attīstību vācu okupācijas laikā grūti runāt. Tikai vēlāk, redzot, ka valsts īpašumi tiek apsaimniekoti neefektīvi, vācieši 1943. gada sākumā izšķīrās par daļas nelielo uzņēmumu privatizāciju. Sarkanajai armijai tuvojoties 1944. gadā, vācieši no Latvijas izveda daudzas vērtīgākas iekārtas, bet ko nespēja izvest, uzspridzināja.
1944. gada 17.martā 189 prominenti Latvijas pilsoņi parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu, prasot atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Notikumiem frontē attīstoties nelabvēlīgi Vācijai, lai piesaistītu Vācijas armijai pēc iespējas vairāk karavīru no vietējiem iedzīvotājiem un palielinātu to cīņas sparu, reiha vadība sāka solīt pēc kara Latvijai piešķirt zināmu autonomiju. Pirmie soļi šajā virzienā bija Latvijas Nacionālās padomes sasaukšana Potsdamā 1945. gada 20. februārī, kura ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK), par kuras vadītāju iecēla leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski. LNK praktiskā loma aprobežojās galvenokārt ar palīdzības sniegšanu bēgļiem, jo reiha vadība nekad nebija nopietni domājusi par valstiskas neatkarības atjaunošanu Latvijā.
Tev patiks šie raksti
